| 12:41a |
tadam
sanāca iemaldīties šeit un atcerēties par to, ka arī man ir sava individuāla mēslaine šeit iekārtota. tās saturu gan es pārlasīšu vien pēc šī apburošā ieraksta veikšanas.
jebkurā gadījumā, pēdējās dienas esmu juties tā, it kā man vēlreiz būtu 16 gadi. (iespējams, tieši tādēļ es šeit pašlaik rakstu?) dziļāk gan es neizplūdīšu, jo es tev, internetam, tomēr neuzticos. pazīstot sevi, teju ikkatrs ir spējīgs atrast visu par ikvienu. |
| 12:50a |
a tagad es arī bišķīt šeit paraudāšu, jo, pārlasot sarakstīto, ir tīri jauka apziņa, ka te ir fiksēts gana daudz notikumu un sajūtu, attiecīgi tas būtu jāturpina
man pizdata ļoti ir skumji un vientuļi. man besī cilvēki, kas man ir apkārt, tā ir province domāšanā, lai arī no kādas lielpilsētas vai purva vidus viņi arī nenāktu. nezinu. iespējas tā nav, taču kopumā man ļoti nepatīk tas, kas pašlaik notiek, un man nav ne jausmas, kad paliks labāk. ārkārtīgi pietrūkst cilvēku. pēdējo reizi es pa telefonu runāju precīzi pirms 8 dienām, kad pierakstījos pie friziera. PIE FRIZIERA! bet nu tas, ka es nevienam nezvanītu, nav nekas jauns. jauns ir tas, ka nav rīgā cilvēku, kas zvanītu man - viņi visi ir prom.
uni ar iet smieklīgi. daru apbrīnojami maz, taču rezultāti ir apbrīnojami apmierinoši. taču es laikam atkārtošos, bet teikšu - anglijā nebūtu ne sūda labāk. tur tu justos tieši tā pat.
vēl man besī tas, ka tad, kad nonāku kontaktā ar foršiem cilvēkiem, ko izdodas satikt (nejauši, protams), es nespēju būt kvalitatīvs un jebkādā ziņā interesants. es esmu panīcis.
vēl, esmu ievērojis, ka šajā vietnē rakstu gluži tā, it kā man būtu 16 gadi (lasīt un iegaumēt iepriekšējo ierakstu!). ceru gan, ka šai vēlmei apakšā ir vien apstāklis, ka ikdienā tomēr man šādi neļauj rakstīt nedz universitāte, nedz arī darbs.
dziesma vasaras noskaņās, nākamā sāka skanēt galvā, rakstot šo meistardarbu
Current Music: 99 Red Luft Balloons; Hospitāļu iela - Putni prom |