vakar andrejs nokrāpa savu draudzeni. ar mani. awwwwwwww cik žēl, mani jau 'moka' sirdsapziņas pārkāpumi. bāc bet nakts bija skaista, ja neskaita to ka šodien līdz ar to miegs nāk visur un visu laiku. un, mani, visu laiku moka jautājums 'vai bija vērts'. bija. vismaz nožēlas nekādas, bet reizē arī veidot attiecības tālāk, ja nu tāda iespēja pavīd, tad godīgi sakot arī īpaši negribas. es tik tiešām vairs nejūtu. stulbi bez gala, bet tā ir. tiem, pēc kuriem es tvīkstu, es vienkārši neuzdrošinos tuvoties. manas fobijas. bet Andrejs, Andrejs man vienkārši simpatizē. un kāda jēga ir domāt un uztraukties par to vai tava otra puse pašreiz nav kaut kur citur ar kādu citu. tad jau labāk dzīvot mierīgu dzīvi un nejust ne atbildību ne pret kādu, ne arī uztraukumu par kādu...
vai es vēljoprojām pārbaudu pārkāpjamās robežas?