taa gan.
shodien atbraucu no jeekabpils. un iekritu atkal domaas. iegaaju pie mammas maajaas kjengaragaa, noliku mantas un izdomaaju ka negribu tur palikt. es vispaar neko negribu. gribeejaas tikai gari, gari pastaigaaties un ne par ko nedomaat.. pazust. izgaist.
taa nu es panjeemu somu un izgaaju aaraa... centraa saaka liit, bet es smaidiiju, nopiku saldeejumu un leeniem leeniem soliishiem pastaigaajos. pa lietu, kameer visi skreeja. tad veelvienu saldejumu, un veelvienu...
un taa aaraa jau ir tumshs un viniigais par ko es shobriid domaaju ir tas ka lieldienaas es gribeetu nosleepties... ieseesties busaa un kaut kur aizbraukt, tur kur acis raada...
shobriid man tik ljoti ir vienalga, ka pat izmisums naak virsuu par sevi...