|
[27. Jan 2008|02:01] |
Es jūtos stulba un tukša. Man jau sen vairs nav ko pateikt. Agrāk tā nebija, agrāk es domāju, ka man ir ko teikt, man bija savs viedoklis un domas. Reizēm pat šķita, ka pietrūkst gudru cilvēku apkārt.
Tagad... tagad es esmu sekla dūda, kuras domas aprobežojas ar savām vēlmēm un centieniem tās piepildīt. Un šīs vēlmes ir seklas.
Viss šķiet pārāk skaidrs. Manā dzīvē nav noslēpumu.
Nekas neuzrunā un nekas 'nepiedur'.
But still...dzīve šķiet skaista.
seklums. |
|
|
Comments: |
Tas ir kā plunčāties tajās seklajās peļķēs jūras krastā? Jo tu zini ka tās ir piečurātas, bet vienalga silti un patīkami.. Kopumā varētu teikt, ka tev ir čills ;).
Tiešām labs salīdzinājums! :D
Kristiāna Skota iedvesmots :P Paldies
Visiem ir periodi, kad vajag padzert un papīpēt... Bet tas pāriet. Galvu augšā un dzirkstele būs! :D
Jā, tieši gribēju teikt, ka tas tikai tāds pārejas periods. Es taču arī reiz teicu : "Kā lai zin, cik cilvēks in pilns?"
P.S. Paredzams, šis, iespējams, ir tavs pirmais salīdzinājums, kurš man liekas tīri vietā.
Atceros, ka man kāds teica - ja cilvēks uztraucas, ka ir sekls, tad visticamāk - tā arī ir!
Labi, turpmāk veidošu salīdzinājumus ar pludmali un solāriju ;) | |