| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at 4 entries, after skipping 40 newer ones. Missed some entries? Then simply jump forward 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for Laikam jau sapņotājs.
|
||||||||||
| Tuesday, August 19th, 2003 |
|
||||
|
Viss, man šodienai pietiek. Liekas, ka vispār man pietiek. Pietiek pašai sevis! Esmu paguvusi akal novest sevi līdz baltām pelītēm. Iespējams, ka drīzumā nāksies parunāties ar kādu, kas zina par cilvēka trakuma stāvokļiem vairāk nekā es, jo man rodas tādas aizdomas, ka īsti kaut kas nav labi. Protams, ka nevar izslēgt to, ka tas ir tikai mirkļa vājums, bet... Man akal viena no tām trakajām dienām, kad īsti nevar saprast, ko ar sevi iesākt... Jauku vakaru. |
||||
|
|
|
||||
|
... man patiesībā jau īsti nav ko teikt. Tomēr ir jārod un tādēļ es mēģinu... Par reālismu viss ir skaidrs - pasaule = anarhija, katrs pats par sevi, neviens nevienam neuzticas. Tas otrais, kā nu viņš tur bija, strukturālisms, grib ieviest tādu interesantu domu, ka anarhija jau vairs sen nav iespējama, kam es principā, pilnīgi piekrītu, tomēr nepamet šaubas, ka vienīgais, ko strukturālisti piedāvā papildus ir struktūra kā neatņemama pasaules sastāvdaļa. Pārējais ir gluži kā stāsta visādi reālpolitikas pamatlicēji. Es tagad sāku domāt, kur diez ir pievelkamas klāt institūcijas, kas nebūt neraksturo valsts kā unitāra aktiera pirmtiesības valdīt pasaulē. Tad tām nāksies valdīt institūcijās, bet tur jau vairs nav anarhijas, jo tur visi spēlē pēc it kā kopīgi safiškotajiem noteikumiem. Man liekas, ka vispār visa politikas teorija sastāv no vieniem vienīgiem pretrunīgiem apgalvojumiem un kad gribas - vari pierādīt visu, kas vien ienāk prātā. Balstoties uz visu augstākminēto, es tagad pierādīšu, ka pietiks Latvijai ar struktūrvienības vietu un nemēģināsim sataisīt paši savu struktūru! |
||||
|
|
|
||||
| Jautājums tagad ir aktuālāks kā jebkuru citu brīdi, proti, kur rast motivāciju darīt lietas, kuras darīt nemaz negribas. Un nav jau runa tikai par slinkumu, kaut gan tas noteikti ir svarīgs elements visā šijā pasākumā, bet runa ir par izdarīto izvēli un sekām, kad saproti, ka izvēle nebūt nav bijusi saskaņā ar paša patiesajām vēlmēm. Bet šā vai tā - nekad jau visiem nebūs lemts darīt to, ko viņiem gribēsies, tādēļ noteikti kaut kur slēpjas kāds fenomenāls paņēmiens, kā rast motivāciju padarīt arī to, ko, nu, galīgi negribas... Protams, ka pāris idejas man ir. Bija vairākas, bet dažas no tām jau nepiepildījās... Nākamais plāns ir vienkārši saņemties, piespiest sevi un to visu skaisti nosaukt par rakstura audzināšanu. Bet kā to visu realizēt, ja šodien rāda filmu vakarā ar fantastisko vīrieti??? Esmu nesaprašanā, kā tas TV tā drīkstēja. Man tā vien liekas, ka viņi grib manu rakstura audzināšanu par gandrīz neiespējamu un izdošanās gadījumā pacelt manu pašapziņu augstāk mākoņos, kā tas jelkad ir gadījies. Viltībnieki :) | ||||
|
|
|
||||
| Pamazām sāk rasties sajūta, ka dienas bēg no manis, tās vien pēc otras aizjož ap tuvāko ēku stūriem un paslēpjas. Tā, lai man netiek nekas no tā visa. Maitas tādas! Bet pirms ietinos koši dzeltenajās segās gribas sajust padarīto. Laikam, ka cilvēka daba ir tāda – sajust un saldi iemigt, lai būtu rītā (nākamajā dienā) atkal spēki darīt. Ka varētu vienreiz visi darīt labu! Citādi jāsāk pilnīgi dusmoties uz dienām, kas bēg no manis, bet ne no tiem, kas sadara tajās visādas nejēdzības. Šķiet, esmu sadusmojusies uz pasauli. Nu, labi, pieņemsim, ka tā. Es pat it kā zinu, par ko dusmojos es, bet gribas padomāt, kā vispār var tā mierīgi paņemt un sadusmoties uz to, kā dēļ tu te vispār esi. Un par ko tad īsti mēs varam dusmot uz mūsu brīnišķīgo pasauli? Pavisam šīzīgam domu lidojumam gribas piesaukt to trako grāmatu ar skaisto nosaukumu – Brīnišķīgā pasaule. Nedomāju, ka tā grāmata vispār ir pelnījusi tādu skaistu nosaukumu, bet jebkurā gadījumā – laba tā ir nudien. Bet atgriežoties pie iepriekšējā, man ienāca prātā fantastisks iemesls, kāpēc dusmoties uz pasauli. Proti, kad esi mazs, tā tevi izlutina un pēc tam liek saprast, ka nekas jau patiesībā tik skaists nav! Nu, klau, vai tad tā drīkst darīt? Saldo ēdienu vai precīzāk būtu teikt – to, kas vislabāk garšo – jau ēd pašu beidzamo! Bet tā kā nekā cita prātīga nav – jādodas apēst kas riktīgi gardrs! | ||||
|
|