Dienas prieciņi

Vaii, cik sen es nebiju bijusi uz teātri! Un šogad vispār tā bija pirmā reize. Vēl pirmā reize bija sēdēt tik tālu un tajā četriniekā pie aizmugurējās ieejas, kas var jautri vicināt ķepiņas. Bet izrāde man kaut kā neaizgāja. It kā viss bija forši, viss kā vajag, bet diez ko sirds par viņiem netrīsēja un līdzi nejuta, kas varbūt arī ir saistīts ar distanci starp mani un skatuvi. Tas bieži vien ir arguments. Un kāpēc pieci un kāpēc vakari es arī nesapratu. Toties tur bija forši ķīmiskie eksperimenti un sniedziņa bārstīšana, nekad jau nav tā, ka būtu pilnīgi neinteresanti.

Atkal jau stāsti.
Aizkustinoši slash smieklīgi.
Visi jaukie aktieri.
Ļoti forša horeogrāfija, ja tā var saukt iestudētās, sinhronās kustības. Bet tas jau vienmēr tur ir bijis.
Vakara zaigzne - Ivaram Krastam.

Mums ir ļoti plastiskas aktrises, bet visu Govju Govs tomēr ir Elita Kļaviņa. Viņai jau arī bija visgalvenākā loma, bet tomēr - tas idotiskais skatiens caur pieri, tās iereibušā kustības, tā laizīšanās un līšana visur un uzmākšanās...made me think of a cow I know personally. Un atkal jau Hermaņa jājamzirdziņš - sirsnīgie vienkāršā latvieša dzīvesstāsti, ko viņš pārvērtis par komerciālu preci. Tomēr nevaru noliegt, ka viņš izrādē ļoti veiksmīgi iekļāvis visus cēlā dzīvnieka govs dzīves ciklus - dzimšana, aplecināšana, lakstošanās ar buļļiem, saimniekmīlestība, nokaušana.
Īpašie bonusi - teliņu dzimšana bija visai precīza, ar visām trīcošajām un nedrošajām kājiņām, protams, Daudziņš kā vienīgais bullis pagastā, turklāt izpildīja nāvējošu triku - uz nēšiem sakārtos spaiņos ielēja pienu un lielā ātrumā grieza sev ap galvu neko neizliedams, kaut arī publika sastingusi gaidīja un cerēja, ka misēsies, vēl - latgaļu valoda, nezināju, ka dažiem tik labi sanāk. Un protams, govju ragu piena ceļš.
Kāpēc melnais piens? - bija redzams, kaut kas saistībā ar sliktajiem kaimiņiem - vārdotājiem.
Publika - likās, ka labie bērni savus vecākus no laukiem atsūtījuši, izskatījās pēc profesionāļiem. Vispār, manuprāt, neraksturīga vecuma grupa šim teātrim...

...tika apmeklēti šovakar. Tomēr pat labas lietas nepiemērotos brīžos zaudē savu vērtīgumu.
Kad runāja Gundars Āboliņš, es vēl nebiju noskaņojusies un bija muļķīgā sajūta, sak, ko šis tā velkas, lai ātrāk sāk runāt, man tak vēl laikā mājās jātiek, lai var turpināt vilkt savu darbu jūgu. Vispār, nesen raidījumā 100g kultūras teica, ka šo stāstu varēšot online skatīties internetā, nez tā arī bija? Viņi tur filmēja kaut ko...
Kad runāja Maija Apine, publikai pēkšņi kļuva ļoti garlaicīgi un visi sāka sinhroni krakšķināt savus krēslus un sacensties klepošanā. Viņa vēl tā klusi runā, dziļais stāsts tas bija. Un tauķis manā priekšā vispār zaudēja interesi par dzīvi, nevarēja vairs galvu noturēt un gāzelēja uz visām pusēm. Man, protams, ar tāpat tāpēc jādara.
Kad runāja Vilis Daudziņš, ko visi tā gaidīja, es to diemžēl skatījos jau otro reizi. Viņa dēļ arī nācu, bet laikam jau nevajadzēja, viss ļaunums ceļas no salīdzināšanas un pirmajā reizē viņš šķita vairāk savā tēlā iegājis. Stāsts ir radies pirms sešiem gadiem, viņš teica, laikam jau tas šofera kolorīts sāk izplēnēt no viņa atmiņas. Man nelikās, ka viņam būtu spīdums acīs.
Jauki tā aiziet uz teātri, darīsim to atkal.