Dienas prieciņi

Ir jau jāiet, ja tie, kas pērk biļetes ir kārtīgi safanojušies par Borisu Eifmanu. Ir jau arī neslikts, kaut gan Jevgēņija Oņegina kustības man laikam tomēr patika labāk. Turklāt šoreiz es nebiju izpildījusi mājasdarbu un nezināju, kas notiks šai izrādē. Proti, es grāmatā biju ielasījusies tikai tiktāl, lai apjēgtu sākumscēnu un zinātu, kādi ir galvenie varoņi. Bet tik apķērīga, lai no dejotāju kustībām vien aptvertu sižeta tālāko ritējumu, es neesmu. Tā ir visnejaukākā sajūta - kad balets vai opera, nav svarīgi, kas, tevi pazaudē. Un tad vienīgais ko var darīt ir skatīties tukšumā un domāt par gludekļiem, tikai reizēm piefiksējot, kā kāds īpaši jauki pagriezās. Tā arī darīju, šķiet beigās visi sajuks prātā, kļūs par invalīdiem vai nonāks cietumā. Naaiss. Turpinu lasīt. Bet balets ir foršs, lielisks uzmundrinājums atsākt sportot.

Šodienas bezjēdzīgumu glāba vakara "Aplam". Izrādās, man ļoti ļoti patīk modernais balets vai arī operas baleta trupa arī tad, kad viņi nedejo klasiskās dejas. Vispār, neko konkrētu, kā parasti, neatceros, bet mana izplūdusī atmiņa ziņo par labiem iespaidiem, man bija prieks visu izrādi. Turklāt, es sēdēju ekstremāli tuvu, kas vien jau garantē patikšanu, lai cik korumpēti tas varētu būt.
Un, tur bija brīnišķīga mūzika, Dzelzs vilks, kā izrādās.