Dienas prieciņi - February 28th, 2011

bet vispār man nepatika. Es nokavēju un nēsājos pa pilsētu, līdz viņus atradu, bet rewarda nekāda - tik vien kā pastāvēt starp svešiem nekustīgā un klusējošā pūlī tiešpretī ministrijai klausoties attālus kliedzienus, tā neesmu es, kas kliedz, bet lūk, nāk Sarmīte, bet labāk no tā nepaliek. Vēl jāatrod savējie un, lekcijas, here we come, vienīgie apzinīgie visā visumā.

šodien, šķiet, galus atdeva mans uzticamais telefoniņš. Viņš man cītīgi centās palīdzēt atrast kaut jel kādu pazīstamu dzīvu būtni šai skumjajā pilsētā, kad, misiju nepiepildījis, man izslīdēja no vilnas cimdiņiem. Būkš, tieši kādas leksusa siltumā sēdošas blondīnes acu priekšā.
Toties tagad man būs vēl uzticamāka izklaides iekārta bez iespējām piezvanīt vai nosūtīt isziņu, gluži kā ipad, ne?