Dienas prieciņi - August 31st, 2010

Atkal jau pavadīju uz Ludzu L. un V. Tik bēdīgi! Un rīt jau 1. septembris, Buris satraucās, ka vasara sākās tikai aizvakar, bet nu jau beidzas, es it kā vēl varētu nežēloties, bet tomēr - ko es esmu izdarījusi tādu, lai laiks nebūtu bezgalīgi ātri paskrējis garām? Kad braucu mājās, ar sevi diskutēju - vai labāk būtu vēl ilgi pie skolas nerādīties, vai tomēr sentimentāli nobraukt garām pēdējo dienu, kad es vēl tur skaitos? Es beigu beigās izšķīros, ka labāk nožēlot to, kas izdarīts, ne neizdarīts un nobraucu. Neko, viss smuki un kārtīgi pielaizīts, tā kā jābūt, ja neviens tur nemācās. Rīt gan sāksies haoss....

Uz šo gāju, lai izklaidētu L. un V. pirms aizbraukšanas un arī tāpēc, ka mani piespieda un vēl tāpēc, ka daudzi par to jūsmoja. Un taisnību sakot, es grauzējs, jau nu tiešām esmu no tās mērķauditorijas, uz kuru jūtām spēlē šī filma. Un tomēr es vīpsnāju, kad sākās vecie labie "šis mazulis, sauksim viņu par Kolo [aizmirsu] ir īpašs. Viņa gimene....". Nu labi, tā tur nebija, bet nu man ir skaidrs, kas mani kaitina. Ā, vēl mani kaitināja tas, ka filma bija uzrunāta latviski angliskajam pa virsu. Toties tur bija īsti susliki, un, kaut arī epizodiski tēli, tomēr šis fakts ir galēji nozīmīgs. Bet nu tā kā filma nebeidzās traģiski un, kaut arī sākumā tika uzsvērts, ka retais mazulis izdzīvo, vienīgais upuris filmā bija galvenā varoņa vecākais brālis, aizstāvis un viedais skolotājs, tad skatītāji nenāca ārā no zāles šņukstēdami un apžilbinošajā saulē uzreiz aizmirsa par surikatiem. Un neko dikti jaunu un izglītojošu tur arī nevarēja uzzināt, drīzāk gan apbrīnot, cik trakam ir jābūt, lai sēdētu tuksnesī un, salipinot kopā dažādus kadrus no slēptajām kamerām alās un kokos, izzīstu stāstu par zvēriņu stiprajām ģimenes tradīcijām.