Dienas prieciņi - April 25th, 2010

Rūpīgi sakraujot kaudzītē visus zpd veidošanā izmantotos papīrus, izņemot tos divus iesietos darbus, kas tiek uzskatīti par ilgi loloto galarezultātu, izveidojas ne vairāk un ne mazāk kā kārtīga papīra paka. Mana sirdsapziņa nekad vairs nebūs tīra.

...tika apmeklēti šovakar. Tomēr pat labas lietas nepiemērotos brīžos zaudē savu vērtīgumu.
Kad runāja Gundars Āboliņš, es vēl nebiju noskaņojusies un bija muļķīgā sajūta, sak, ko šis tā velkas, lai ātrāk sāk runāt, man tak vēl laikā mājās jātiek, lai var turpināt vilkt savu darbu jūgu. Vispār, nesen raidījumā 100g kultūras teica, ka šo stāstu varēšot online skatīties internetā, nez tā arī bija? Viņi tur filmēja kaut ko...
Kad runāja Maija Apine, publikai pēkšņi kļuva ļoti garlaicīgi un visi sāka sinhroni krakšķināt savus krēslus un sacensties klepošanā. Viņa vēl tā klusi runā, dziļais stāsts tas bija. Un tauķis manā priekšā vispār zaudēja interesi par dzīvi, nevarēja vairs galvu noturēt un gāzelēja uz visām pusēm. Man, protams, ar tāpat tāpēc jādara.
Kad runāja Vilis Daudziņš, ko visi tā gaidīja, es to diemžēl skatījos jau otro reizi. Viņa dēļ arī nācu, bet laikam jau nevajadzēja, viss ļaunums ceļas no salīdzināšanas un pirmajā reizē viņš šķita vairāk savā tēlā iegājis. Stāsts ir radies pirms sešiem gadiem, viņš teica, laikam jau tas šofera kolorīts sāk izplēnēt no viņa atmiņas. Man nelikās, ka viņam būtu spīdums acīs.
Jauki tā aiziet uz teātri, darīsim to atkal.