|
|
|
Decembris 5., 2010
09:59
tikai nevajag muldavaķ:
| Вы состоите из - 10% сексуальности и 90% ума | | | Пройти тест |
via daudzi te cibā...
|
Decembris 4., 2010
Decembris 3., 2010
16:01
tie, kam freidlistēs ir plašāks lasītāju pulks drīkstētu šo polu pasūtīt tālāk... man vismaz būtu interesanti uzzināt cibiņu viedokli...
Poll #17878 par bikšaiņiem
Open to: All, results viewable to: Nonekuri ģeniālie cibas bikšaiņi ir pelnījuši buču un kniebienu dibenā no ravejsledzejs (atbild cibas meitieši)? kuri ģeniālie cibas bikšaiņi ir pelnījuši buču un kniebienu dibenā no ravejsledzejs (atbild cibas puisieši)? cits variants, ko iesaka cibas meitieši cits variants, ko iesaka cibas puisieši
|
Decembris 2., 2010
10:51 - MAS 2010
3. ņu ko? atkal varu niekoties ar bezpeņa plācenīšiem ;o)
4. pusdienu paehshana restoränä te pat ap stüri aiznjem tieshi divas treshdaljstundas.
5. šodien delfos atkal raksta par mirušo Polijas prezidentu.
6. es zinu, ka nedrīkst skatīties delfu komentārus.
7. cibā te pēdējā laikā daudz atsauču uz vuvuzelām, bet es ir dumš un nesaprotu, par ko tiek rakstīts un kādā sakarā.
8. tā.
9. nē, nu pat pediņlapā miera nav...
10. Pat cibaa nav ko palasiit :o
11. vakarvakarā atcerējos, ka sen (nu vismaz gadus trīs, ja ne vēl vairāk) neesmu ēdis pildītas olas.
12. vakar paskatījos žuķiku.
|
Decembris 1., 2010
12:47
vakar paskatījos žuķiku. beigās nopauzēju, jo sasodīti nogarlaikojos. varbūt saņemšos un šodien turpināšu.
par mazsvarīgo: zupa no marinētām bietēm ir ēdama.
vajag vērmeles.
|
Novembris 30., 2010
14:10
ellīgas mocības šoreiz bija izdomāt, kam savu balsi atdot. lai arī par to 13.-to neviens nebija uzrakstījis. nu to reālo 13.-to, kuru patiesi cenšas noklusēt un neizpaust.
|
Novembris 26., 2010
20:21
vakar noskatījos filmu "The Raven", 2007 (http://www.imdb.com/title/tt1006947/). it kā pēc Po kraukļa motīviem... bet vai nu es esmu nepareizu kraukli lasījis vai arī tās filmas veidotāji tam tā interesanti ir piegājuši. katrā gadījumā pagaidām man ir tāds mērens wtf. pēc dažām dienām noskatīšos vēlreiz, a to ņemagu noformulēt savu viedokli...
|
08:32
jau nedēļu pamostos ap vieniem, diviem naktī un vairāk neaizmiegu... bezmiegs...
|
Novembris 25., 2010
10:56
šorīt bija patīkamāk nākt uz darbu. ebija tik auksts kā vakar. vakar viss bija slapjš un tas sniegošais kūstonis, kas krita uz galvas... šorīt saule un visas peļķes aplikušas brilles, kuru stiklus rotā dīvaini ķīļu raksti, ko ar prātu nav iespējams salasīt. mirušu sapņu vēstules jau lasa ar dvēseli.
|
Novembris 24., 2010
18:06
vakar savācu kņižku "50 latviešu nacionālā ēdiena receptes". lasīju un ķiķināju. jau par nosaukumiem vien - "latviešu nacionālais ēdiens по литовски" ;o)
|
17:50
kamēr ieturējos tā saucamajā pusdienu pauzē, atļāvos nodoties kaitīgām un izvirtīgām padarīšanām, proti, domāju... domāšanas rezultātā tika nopirkts kg miltu un cukurs. prosta sasodīti sen es neesmu gatavojis pankūkas, bet ar tām pāris karotēm miltu, kas man ir pietiek tikai kādai zostei... protams, par tādu sīkumu kā piens un jaicas es pilnībā aizmirsu. rezultātā man pa ceļam uz mājām ir jāieiet veikalā, jo pankokmīklu bez olām uztaisīt es vēl nemāku. bet nu tālāk te uz brīdi darbā es biju viens, kā rezultātā domāšana turpinājās. es atcerējos, ka man taču mājās ir rudzu milti. un es vēl nekad neesmu mēģinājis cepīt pankokus no rudzu miltiem... ij tagad es domāju - kāpēc es pirku miltus, ja būtu varējis paeksperimentēt. vdrug man rudzpankoki garšo labāk par prostpankokiem?...
|
Novembris 23., 2010
11:39
iekopēšu to citātu no diskusijas šeit:
- kāpēc tad neviens neuzbrūk jūrmalā tam vecim, kas pavada neskaitāmas mīlas stundiņas ar savu kazu.
- kā kāpēc neuzbrūk jamam?! viņš tak ar kazu - normālas heteroseksuālas attiecības. lūk, ja tas vecis tur ar āzi ņemtos...
|
Novembris 20., 2010
17:36
Mani laist virtuveh nedrihkst. Ehdu tagad divu veidu siera pihzdrahdzinjus un spekja raushus... Un pa padsmit no no katra veida... Kas to visu apehdihs? Un vehl tachu cepas desinjas mihklah..
|
Novembris 19., 2010
12:21
iemetu savu artavu ventilatorā. par paecmaker un bozenu. iemetu arī par pzrk, nu kaut kur tur tā dziļi dziļi zināmā mērā es viņu mīlu. tad vēl metu par perkons. bet šoreiz gan laikam vairāk tādēļ, ka viņš mani ar slepkavošanu nolika uz lāpstiņām...
|
Novembris 17., 2010
11:19
turpinot par sapņiem.
tātad sapnis nr. 1.
samērā īs gan bija. un labi, ka tā. tātad es it kā esmu un it kā tajā nemaz nepiedalos. it kā tur kaut kur malā un vēroju un notikumi uz mani nemaz neattiecas. vīrietis ar draugiem izdomā, ka jāsadzer, bet tā kā sieva viņam šādas izklaides neļauj, tad jādara tas tā lai sieva par to neuzzinātu. šim nolūkam viņam mājās ir ieviesta speciāla telpa. vobšem veči paņem šmigu. lai tajā telpā, par kuru sieva neko nezin, nokļūtu ir jāiet caur eju. lai tiktu šajā ejā, jāielien caur caurumu grīdā. pirmais ielien vīrs; viņa draugi apsēžas uz grīdas un arī leks caurumā iekšā, bet tad uzrodas sieva. draugi mērkaķātrumā pazūd caurumā sieva pakaļ, es arī. zem grīdas, izrādās ir milzīga telpa, līdzvērtīga izmēros kā istaba augšā. šīs telpas otrā galā var redzēt kā tie divi vīri ielec tādā pašā grīdas caurumā, bet man kaut kā iekšējais čujs saka, ka dzeramtelpa ir kaut kur augšā un ka šie divi nav pamanījuši, kur tas pirmais ir aizlīdis un lec pirmajā caurumā iekšā, ko pamanījuši, sieva pakaļ un es ar kaut kādiem, nez no kurienes uzradušamies bērniem arī... tur lejā ir daudzas plašas zāles kā kaut kādā pilī. visi barā mēs kaut kur ejam līdz nonākam pie divām telpām. viena ir milzīga zāle ar kārtīgu dzīru galdu, kas vai lūzt no ēdienu pārbagātības un otra ir neliela telpa ar mazu galdiņu (arī ar ēdieniem), pie galdiņa guļ divi cilvēki, bet sēdvietas ir četras. pie lielā dzīru galda guļ daudz ļaužu (pilnīgi neviens cilvēks nav nomodā. iekšējs čujs, ka kaut kas nav kārtībā un vajadzētu tā kā iet tālāk un razobratsa, no kurienes man tas čujs. bet tie vīrieši un tas sievišķis ne pa kam. snaikstās ap ēdieniem un tik visu nosmeķēt. nu ij sāka viņi kļūt miegaini un tā un beigās iesēžas brīvos krēslos un guļ nost. un es tur palieku viens ar bērniem. ij uz mani skatās viens meituks tā ap gadi četri, gaišiem mateļiem, kas sapīti divās peļastes resnuma biželēs, un saka: "es taču mammai teicu, ka nevajag neko ēst..." un turpina lielām acīm skatīties man virsū...
šinī brīdī zvana mans ļipofons. got sei dank! varu pamosties un atgriezties realitātē, un atkal būt bez bērniem. nepietiek ar to, ka man jau dzīvē vienreiz bija iesmērēts bērns, tad tagad man jau bērnus (un pie tam vēl vairākus) sapņos sāk iesmērēt. žuķ kakajo to.
sapnis nr. 2
redzēts nākamajā naktī pēc tā apbērnošanās sapņa. tātad darbība it kā sākas Kanādā. nu nosacīti; vismaz, kad es pasitos gaisā, tas zemespleķis apakšā stipri līdzinājās tam kā Kanādu zīmē uz kartes. tātad sākās, ja... nu un iesākumā bija process. es ar savām mazajām maigajām ķepiņām no kaut kāda koka un finieriem gatavoju lidparikti. kaut ko līdzīgu ne ta planierim, ne ta lidmašīnai. spārni tiek veidoti, ievērojot klasiskas lidmašīnas spārnu formu, tikai proporcionāli attiecībā pret centrālo daļu stipri garākus. spārnu aizmugurējā mala tiek taisīta kustīga (ķipa, lai varētu regulēt augstumu tai lidpariktei). starpā abiem spārnie tiek veidots kaut kas kastei līdzīgs. vieta, kur es pats varētu stāvēt kā pie katedras, kuras vidū ir viens kloķis (ar kuru var regulēt gan spārnu kustīgās daļas, gan astes kustīgās daļas). nu un kad tas verķis bija uztaisīts, es lidoju. šķiet, ka tā konstrukcija pacēlās gaisā izmantojot tikai un vienīgi vēju, bet tā kā gaisā esot tas verķis pārvietojās pilnībā neatkarīgi no vēja virziena, tad iespējams tur vēl kaut kas hitreņka bijis tomēr iebūvēts iekšā. nu un lidoju es it kā virs okeāna, un tur apakšā kaut kādas apdzīvotas salas bija, tikai tās man nekādi nelīmējās kopā ar musu pasaules ģeogrāfiju. vienā vietā es arī piezemējos. izskatījās pēc parasta blokmāju pagalma. tikai tas, ka iekšējais čujs saka, ka nav tas gluži parasts pagalms. brīdī, kad sākās kaut kāds uguņošanais pāsākums es cēlos atkal gaisā un laidos prom. kas būtu noticis tālāk, man tā arī neizdevās uzzināt, jo ļipofons sāka bļaut, ka ir jāslinas augšā un jāvelkas uz darbu. vot neraža! a es gribēju zināt, kas būs... šķita tik interesanti.
|
Novembris 15., 2010
11:53
vakar atklāju, ka man ir jāglābj gaļasgabals... proti, viss tikai un tādēļ, ka man ir ģeniāls ledusskapis, kuram ir lielisks talants visu pārtiku sapūdēt. tad nu vakar glābu to miesu, lai arī rīt man daļa būtu pieejama ēšanai. (nu gabalst tāds, kuru vienā reizē es nevaru ne pagatavot, ne apēst un ne tikai manu grāpju tilpuma ierobežotības dēļ, bet arī mana kuņģa...). tad nu to gabaliņu, ko vienā reizē es varu apēst, vakar pārvērtu mērcē. pārējo gaļu pavirši nokasīju no kaula, kuru es šodien izmantošu zupai (ķiplokus gan nāksies piešaut tā pavairāk, bet vēl lietojams būs, rīt gan vairs ne...) nu un to nokasīto gaļu, lai nebūtu jāizmet - glābu. šinī gadījumā jāglābj no mikroorganismiem, kuriem arī garšo gaļa. lai no ienaidniekiem kaut ko izglābtu, tad kaut kas par viņu ir jāzin. nu es zinu, ka ir ļoti maz mikroorganismu, kas dzīvo sāļā vai skābā vidē. tā kā sāls lietošanu esmu gandrīz pārtraucis jau pirms vairākiem gadiem, tad nolēmu, ka skābe šoreiz būs piemērotākais risinājums.
i togo gaļa tika sagriezta gabaliņos, sajaukta ar muskatu un ķiplokiem un iekrāmēta ķobsītī. tai pa virsu pārlēju veidojumu, kas nodrošinātu gaļas atrašanos skābā vidē. veidojumu taisīju sajaucot kopā jogurtu (bet tā kā man, to pagaršojot, šķita, ka pienskābes tur ir par maz, ja es gribu neiepuvušu gaļu rīt, tad piešļācu klāt nedaudz citrona sulas), kariju, mārrutkus un ūdeni. tas, kas tagad tai ķobsītī man stāv smaržo vienkārši pretīgi labi... kā garšo nezinu. kas par gaļu - arī nezinu (aizmirsu norakstīt nosaukumu, lai vārdnīcā apskatītos). vobšem man nav ne mazākās nojēgas, kas būs tas, ko es rīt ēdīšu un vai es to vispār ēdīšu... bet nu vismaz vakarvakarā man bija akšenzs ar nazi ķepā ;o)
|
Novembris 14., 2010
20:05
ko tik nevar uzzināt palasot cibu. izrādās, ka Fāterlandē līstost jau trešo dienu un ūdens līdz ceļiem... kāpēc es to neesmu pamanījis?... aptaustu kājas. sausas. atveru logu. nekāda slapjuma; patīkami silts vakars... laikam es dzīvoju kādā pavisam neparastā Fāterlandes nostūrī, kur nekas nenotiek. un kā man tā vienmēr gadās iekārtoties, ka viss interesantais notiek kaut kur man apkārt, bet ne tur, kur es esmu?...
|
Novembris 12., 2010
21:57
pamanīju, ka burkānlapu runātuvē, apkārt ceļo frāze: Kur tik es neesmu bijis - Krievijā neesmu bijis,Japānā neesmu bijis,Turcijā neesmu bijis... sākumā es negribēju klikšķināt ieteikt, jo galu galā Ļeņingradu esmu izstaigājis. bet tad nedaudz padomāju un tomēr šo frāzi pasūtīju tālāk, jo Krievijā es neesmu bijis. toreiz, kad es pa Ļeņingradu staigāju tā bija mana dzimtā zeme plašā. tikai tagad tā ir citvalsts.
|
18:53
no rīta pamodos ar sāpošu kaklu. sāp vēl jo projām... jau bērnībā es zināju, ka vecākus klausīt nevajag. vienmēr, kad man mēģināja apsiet šalli, rīkoju histērijas, lai panāktu, ka man ap kaklu neko tik bīstamu neliek. bezšallsrežīmā pie kakla sāpēm es netiku. tagad biju uz dažām dienām sev šalli apsējis ap kaklu (nu smuka man tāda); ij kakla sāpes klāt... ne, ne, ne! šaļļu lietošana ir kaitīga veselībai. un šādu brīdinājumu vajag ieaust un ieadīt visās šallēs. čelovekam ir jāapzinās šaļļu bīstamība.
|
|
|
0 (0.0%)