6.11.04 22:29Šis laiks ir tuksneša smiltis (No Apolinēra dzejoļa "Kalni") |
love life odyssey
Jaunākais
6.11.04 17:51Nez ko tagad Niky un Mr Prince dara. Varbūt Eolu salās sēž pie tikko nopļauta mauriņa, mazliet sasvīdis, pīpo un skatās uz vulkānu tālumā. Mr Prince saritinājies kamoliņā blakus klusi krāc. Varbūt ir kļuvis par misionāru un aizbraucis uz Āfriku, ja vien Bībeli pirms tam nepazaudēja. Mr Prince noteikti līdzi. Varbūt ubago uz kādas no tūristu pārpildītajām ielām Romā vai Neapolē, par iegūto naudu vakaros sapīpējoties zāli vai, ja todien ir paveicies, paniekojoties ar kokaīnu. Mr Prince uzticīgi sēž blakus. Varbūt abi ir pievienojušies kādam ceļojošajam cirkam, lai ziemu pārlaistu kaut cik civilizēti. Varbūt pārvākušies uz Parīzi vai kādu mazu pilsētiņu Francijas dienvidos. Varbūt uz Grieķiju, varbūt uz Spāniju, varbūt. Viņiem iet labi, varbūt slikti, varbūt. Man viņu pietrūkst. Pasveiciniet, ja satiekat. |
4.11.04 15:10 - No R. apkopojumiem, Cildai 4 cukuriVislabaakaas ir pieziimes:Teevam sveetki - pirmo reizi priekshpeedeejais Albinei beidzas lukturitis! Ilgi tusejam kaut kur pa mezu kapas Nedaudz slikti ap dusu tais sestdienas Nedaudz slikti atkal ap dusu Nedaudz slikti Aizdomigi augsts rezultats Ar Albini, soreiz bez stridiem |
1.11.04 16:29Satikāmies ar rudeni uz Ventas rumbas, sakāvāmies, pavāļājāmies pa dubļiem, pēc tam kopā iegājām dušā un dzīvojām laimīgi tālāk. Satikāmies ar rudeni uz ielas, izlikāmies, ka neredzam viens otru, pagājām garaam klusēdami un dzīvojām laimīgi tālāk. Satikāmies ar rudeni uz palodzes, nelaidu iekšā, saķēra iesnas un apšķaudīja logu, nav, kas notīra, bet nav vismaz vairs laimīgi jādzīvo tālāk. |
28.10.04 15:44Tik priecīgi atklāt, ka šobrīd negribas nekā tāda, kā šobrīd nebūtu. Ir tik labi sastapties ar šo mirkli, skatīties skaistumam acīs un nenovērsties. Nav nekā neskaidra vai tumša, nekā tāda, no kā gribētos paslēpties vai bēgt. Ir tikai šis vienkāršais mirkļa prieks, prieks par uzdīgušo marihuānas sēkliņu, pastaigā izvesto kaķi, caur lapām krītošo gaismu un smaržīgo mežu. |
27.10.04 18:37( kīp on mūving ) |
25.10.04 19:55Mani tik daudz kas spēj sāpināt, pārāk daudz. Tas patiešām kļūst traucējoši, ja pat nejauša paša doma, neskaidra apjausma vai netieša sajūta var radīt to pretīgo sajūtu nezinkur iekšienē, kurā bezspēcība, sāpes un izmisums sarullējas un uzpūšas kā tāda cukurvate, šķietami ne no kā. Un tāpat jau kā cukurvate viņa mēdz izkust, atstājot tikai mazliet šķebinošu sajūtu mutē un nedzudz skābes kuņģī. Šeit ir pasaule, un tu dzīvo tajā un esi pateicīga. Centies būt pateicīga. |
25.10.04 08:42pamodies tu atver vienu acivēro tapešu kaitinošo rakstu kad apnīk piemiedz otraj acij skaties uz redīsiņu dzelmē ko katru rītu slinki baksti un aizver arī redīsiņa acis |
15.10.04 14:33Šorīt rakstīju vēstuli sev. No sākuma latīniski, bet no tā nekas nesanāca. Vienā brīdī vēstule sāka rakstīt mani. Nu saprotiet, nezinu jau es to latīņu valodu tik labi. Tad turpināju latviski, bet atkal process nevedās. Pārāk patētiski, brīžiem pārāk gruzīgi, brīžiem kaut kāds 7. klases domraksts. Beigās uzrakstīju itāliski un sanāca skaisti. Apmēram tādā stilā (citāts ļoti aptuvens) : tad nu dārgā mēģini turpmākajās 3 dienās pārāk nepiedzerties, bet tā kā labi zini, ka tas nav iespējams, tad vismaz mēģini dzert tikai stipros dzērienus, ieteicams balzāmu, un pilnīgi noteikti nekādu alu, lūdzu, turklāt mēģini nejaukt, jo tu zini kā tas beidzās pagājušo reizi, atturies no smēķēšanas, bet nirdošs saprātīgā daudzumā neko ļaunu nenodarīs, centies valkāt cepuri, jo pofig par frizūru, kuras tev tāpat nav, bet plaušu karsonis jau tirinās aiz durvim, šovakar nepiedzeries, lai rīt vari paskriet, tāpat jau būs grūti, nu pati zini, turklāt uzticies sarkanajai bultiņai, nevis savai iztēlei, ja vien bultiņa nav tava iztēle, sajūtas ņem vērā, bet ne pārāk, nepaļaujies uz visādiem skrienošiem subjektiem, bet ar acs kaktiņu tomēr viņus vēro. Tā, dārgā, patiesībā tu jau pati visu labāk zini, mīlu tevi. |
11.10.04 12:21 - Rudens epizode IOktobra rīts. Tu sēdi slapjās sūnās meža vidū. Uz paugura, lai apkārt paveras skats aiz puspievērtiem dzeltenzaļajiem aizkariem un debesīm no spoguļa otras puses. Viegls vējiņš un neuzmācīgs klusums. Ik pa brīdim tālumā atskan neregulārs šāvienu ritms. Tu ieelpo un klausies, bet kad apnīk, uzliec austiņas un dodies uz vientuļo pludmali kopā ar Franco. Ēd banānu no Ekvadoras, satinusies trijos džemperos, un viegli drebinies. Galvā kārto latīņu valodas gramatiku gandrīz kā pēdējās asteres vāzē. Tava klātbūtne šeit nav nejauša. Uzdevums ir asināt zaļus zīmuļus, ja tie gadījumā nolūzt, un pieskatīt trubiņu. Un gaidīt. pats foršākais, ka tā esi tu, nevis tikai viena apmākusies rudens diena tavā dzīvē. Tu atlaidies uz muguras un lēnām iemiedz. Mežs ir tavas mājas, mugura ir slapja. Kad pamodies, mētā sēnes pret koku un novāc marķējumu. |
6.10.04 15:56Vir non est maestus, sed plēnus laetitiā. |
4.10.04 12:04Un tad tu kārtējo reizi piedzeries, lai aizmirstu, bet, kad pamosties otrā rītā, nez kāpēc visu atceries vēl skaidrāk nekā iepriekš. Un tad tu kārtējo reizi uzvari, bet kad grūtums ir pāri, nemaz neatceries par ko tu esi cīnījies. Un tad tu kārtējo reizi, bet tāpat nekāda, un tā atkal un atkal un atkal. |
1.10.04 18:05Būt gaisa balonam nemaz nav tik viegli. Neredz ezīti, kas pārskrien pār ceļu, nevar ar sētnieku parunāties, vai sēnei iespert. Tomēr būt gaisa balonam ir labāk nekā būt zemūdenei, vismaz zivis vairs nemēdīsies garāmpeldot. Vismaz nevarēs nosmakt vai sapīties zālēs. Par putniem nav jāuztraucas, putniem vienalga. |
Powered by Sviesta Ciba