Dienasgrāmata

Uzrakstīšu par vienu epizodi, kuru piedzīvoju šajā nedēļā Rīgas centrāltirgū. Mana māmiņa ir cienījamā vecumā un viena neuzdrošinās braukt iepirkties. Māmiņa mani lūdza aizvest līdz tirgum. Nevēlējos viņu vienu laist ļaužu pilnā paviljona gaisotnē un gāju pavadīt. Ilgi nebiju centrāltirgu apmeklējis. Man nepatīk burzma, ļaužu kņada, cilvēku haotiskā šaudīšanās pa ejām starp vitrīnām. Māmiņa apstājās pie vitrīnas, kurā bija izvietota žāvētās gaļas produkcijas. Viņa man paskaidroja, ka tas ir neliels ģimenes uzņēmums un zina viņu ražotos kūpinājumus, pastētes un žāvētās desas. Rinda nebija liela. Divas personas. Viena slaida dāma pusmūža gados, kura savus pirkumus bija jau uzlikusi uz vitrīnas un gaidīja norēķināšanos. Viņai priekšā kungs manā vecumā, ap sešdesmit. Bija ģērbies padilušā džemperī un nervozi vandījās par savu ne visai tīro audekla maisiņu. Uz vitrīnas viņš bija uzlicis atvērtu alus bundžiņu. Kungs runāja latviski, bet katra vārda galā lietoja iespraudumus Puškina valodā. Pārdevēja saprotoši gaidīja. Dāma rindā noskatījās ar vieglu smaidu. Vispēdīgi meklētais priekšmets atradās. Tā izrādījās alumīnija etvija ar iegravētu ornamentu uz vāka. Vīrietis nepacietīgi knibinājās, pūlēdamies to atvērt. Neizdevās. Katra neveiksmīgā mēģinājuma beigās viņš portsigāram pavēlēja: “Suka, taisies vaļā.” Vispēdīgi kārbiņa paklausīja. Pārdevēja atviegloti nopūtās. Vīrietis lepni pīkstināja no portsigāra izņemto Citadeles bankas karti. Pirkums tika akceptēts. Viņš ielika sainīti ar desām maisiņā un, nosaucis vārdā iecietīgo pārdevēju, krievu valodā novēlēja viņai Dieva svētību. Aizejot zem deguna izdvesa smagu eksistenciālu nopūtu: “Māte, dzemdē mani atpakaļ!" Pārdevēja mums atvainojās. Netālu bija nostājušies divi jauni vīrieši un notiekošo vēroja ar smīnu. Acīmredzot, tie bija ārzemnieki, jo nedaudz tālāk, paviljona centrā gozējās tūristu bars un klausījās Mārtiņa Sirmā stāstījumā. Pēc tam mēs gājām un stendu, kur pārdeva Spānijas produkciju. Māmiņa nopirka sieru. Es sarkanvīnu. Tāda, lūk, dzīvīte.