Dienasgrāmata

Tā. Rudens,,Oktobris.
Tikko pārrados mājās no Nacionālās operas, kur noskatījos Hačiodži Kuruma ņingjo leļļu teātra izrādi.Zāle bija pustukša, lai gan gan mājas lapā bija informācija, ka ieejas kartes vairs neesot pieejamas.Žēl, ka visi gribētāji neredzēja šo lielisko izrādi. Lai gan neesmu japāņu kultūras speciālists, tomēr, uz skatuves notiekošais, mani aizrāva. Radīja katarsi. Pat, ja izpildījums atšķīrās no ierastās traģēdijas žanra.
Diemžēl pirms izrādes dažas personas sabojāja manu garastāvokli, nebiju spējīgs pilnībā nodoties mākslai. Ierados pusstundu pirms izrādes sākuma. Nolēmu iegriezties kafejnīcā un izdzert tasīti kafijas, tā teikt, noskaņoties. Gāju pa vestibilu, te pēķšni pamanīju M. Izlikos, ka neredzu. Negribēju ar nevienu runāt. Taču M šo mājienu likās neredzam un nāca man kāt, uzrunādama lišķīģā balsī, vai vēloties viņām ( tas ir divām jaunam dāmām) doties līdzi uz kafejnīcu. Es atteicu (meloju), ka esmu aizmirsis automobilī naudasmaku, Viņas nesaprata šo mājienu, pasmējās, ieķiķinājās un teica, ka uzsaukšot man kafiju. Atbildēju, ka neesmu modernā laikmeta cilvēks, džentlmenim nav pieņemams, ka dāmas izmaksā. Viņas teica, lai metot pie malas savus vecmodīgos principus un nekautrējoties. Es neatbildēju. Viena no dāmām neizpratnē paraustīja plecus, noteica, : "ja ne, tad, ne", un viņas visas trīs devās prom.
Nopūtos. Cik gan uzmācīgas personas. Bija sabojāts garastāvoklis, jo mūsdienu jaunatne mājienus neuztver nopietni. Es nedabūju iecerēto kafiju.Nekas. Nostājos pie loga. Skatījos pa logu. Vēroju krēslu. Labi, ka izrādes laikā izdevās atmest šīs piezemētās domas un pilnībā nodoties mākslai.