Dienasgrāmata

Nesen satikos ar vienu no izbijušajiem darba kolēģiem, kuru krīzes gadā aizmeta aiz borta. Tagad vīrietis ir atguvies, strādā citā darbavietā. Viņam 38 gadi. Iegājām kafejnīcā parunāties. Nebijām tikušies divus gadus. Sākumā apmainījāmies pieklājības frāzēm, runājām par meteoroloģiskajām prognozēm, dabas untumiem, otro pasaules krīzi, ārkārtas vēlēšanām, kuras notiks 17.septembrī.
Apvaicājos kā pašam kājas. Vīrietis brīdi klusēja, tad teica : Viss sagājis Galīgākā Ж...
apvaicājos, kāds iemesls šai viņa personīgajai krīzei, kura tiek apzīmēta ar galēji rupju krievu lamuvārdu.
Esot iekaisušas smaganas, jāizraujot 8 zobi, pēc tam vienīgā iespēja- zobu plate.
Implantu protezēšana esot pārāk dārgs prieks, to tikai oligarhi varot atļauties.
"Pēc 30 gadiem cilvēkam jau sākas Ж," viņš teica, "pēc 40 ir jau diezgan liela Ж, bet pēc 50 viss ir galīgākā Ж...."
Viņam galīgākā Ж ir sākusies jau pēc 35..
Pēc tam man bija viela pārdomām. Domāju par sevi. Dzīvoju es lēnām, tāpēc manā dzīvē vēl nav pienākusi galīgākā Ж. Viss ir subjektīvi. Protams. Bet domāju, ka man nekad nav bijusi galīgākā Ж.
Man ir labi, es jūtos labi, es spēju domāt, analizēt. Un tas ir pats galvenais. Mans prāta asums patlaban ir liellāks nekā jebkad ir bijis.
Vienīgi es jūtu, ka man atvēlētais laiks pamazām sarūk. Un tā man ir patiesi žēl.