Dienasgrāmata

Pirms pāris dienām, ejot pa gaiteni, nejauši izdzirdēju kolēģu sarunu, kas plūda no grāmatvedības kabineta, kuram vaļā bija atstātas durvis. Mani piesaistīja vārdi - "ļoti spraigs sižets, interesanti notikumi..".tāpēc ieklausījos. Runātāja bija iestādes sekretāre, 40 gadus jauna, kura bija uz brīdi ienākusi pie kolēģēm padalīties ar iespaidiem par redzēto mākslas pasaulē. No sekretāres monologa nopratu, ka runa laikam iet par filmu Kriminālās ekselences fonds, jo jaunā dāma vairākas reizes skaļi uzsvēra "biju gaidījusi lielas rupjības", "viss bez rupjībām, tik asprātīgi!" "un tiešām, nekādu rupjibu",
Esmu vecmodīgs cilvēks, arī man nepatik lamu vārdi, kuri skan no teātru satuvēm, kinovaroņu mutēm. Ruperheita filmu neesmu redzējis, bet pieļāvu iespēju, ka filmā dzirdēto leksiku sekretāre nepieskaita rupjībām, jo tagad "tā runā visi" .
Pusdienas pauzē satiku grāmatvedi un apjautājos, vai sekretāre skatijusies Kriminālās ekeselences fondu. Grāmatvede bija neizpratnē.
"nē. Ilga bija aizbraukusi uz Valmieru. Un viņai ļoti patika izrāde."
"Kas tā bija par izrādi? " Biju izbrīnīts, jo no Valmieras teātra skatuves pārāk daudz necenzētu vārdu birumu nebiju dzirdējis. Tiesa, neesmu redzējis visas lugas, kas tur izrādītas.
"Bezkaunīgie veči.'
Neatbildēju. Pamāju un devos prom. Patīkama vilšanās bijusi sekretārei, kad lugas nosaukums nav sniedzis iedomāto. Par Anšalavu Eglīti un laiku, kurā viņš dzīvojis, acīmredzot sekretāre nebija lietas kursā.