Pusdienas
Vakar biju lūgts pieskatīt uz gāzes degļa atstāto katliņu, kurā gatavojās kāds gaļas ēdiens. Māmiņa devās uz poliklīniku. Biju iegrimis grāmatas lasīšanā, nejutu , kā paiet laiks. Uzdoto pienākumu palīdzēja atgādināt oža, jo no virtuves plūda deguma smarža. Cēlos, un vienīgais, ko varēju darīt lietas labā, bija izslēgt gāzes degli un atvērt logu. Gaļa bija pārogļojusies.
Atgriezos istabā un apdomāju, ka varētu aiziet līdz tuvējai bodītei, nopirkt kādus ātri pagatavojamus produktus, desiņas vai pelmeņus, pēdējos gan neesmu iecienījis, tikai neko citu, ko varētu ātri pagatavot, nezināju. Situāciju izglāba mans radinieks, kurš ieradās ciemos. Viņam bija vienkāršāks plāns, pasūtīt picu.
"'Sūtīsim 2 ģimenes lielās picas, 100 punktu dodu, ka viņi neatvedīs laikā, tagad tādi korķi brīvībenē, no centra vilksies stundu! Tad mums nebūs jāmaksā. Un vēl 3 kolas!""
'Nepārspīlē", sacīju, jāsūta tik, cik varam apēst. Es neesmu picu ēdājs. Arī māmiņa ne. Nezinu Tavas rezerves, bet domāju, tev vienam to apēst nebūs pa spēkam."
Kad bija pagājušas jau 45 minūtes, radinieks sāka smaidīt: "Viņi tak nepaspēs, nepaspēs!"
Tomēr tūlīt pat atskanēja zvans pie vārtiņiem. Radinieks mani vilināja uz jaunu afēru, proti, nelaist picu piegādātāju iekšā, un iet pēc picas tad, kad būs pagājušas 50 minūtes kopš pasūtījuma pieņemšanas.
"Tā uzvedas mazi bērni", sacīju un devos ārā, paņēmu no picu piegādātāja pasūtījumu, iedevu dzeramnaudu un teicu, ka ātri no centra atbraukuši.
Piegādātājs atbildēja, ka braukuši no Mežciema, tā esot daudz tuvāk. Jāsteidzoties tagad uz Sarkandaugavu, lai paspētu laikā.
Novēlēju laimīgu ceļu un devos iekšā.
Dzīve, dzīvīte...
Atgriezos istabā un apdomāju, ka varētu aiziet līdz tuvējai bodītei, nopirkt kādus ātri pagatavojamus produktus, desiņas vai pelmeņus, pēdējos gan neesmu iecienījis, tikai neko citu, ko varētu ātri pagatavot, nezināju. Situāciju izglāba mans radinieks, kurš ieradās ciemos. Viņam bija vienkāršāks plāns, pasūtīt picu.
"'Sūtīsim 2 ģimenes lielās picas, 100 punktu dodu, ka viņi neatvedīs laikā, tagad tādi korķi brīvībenē, no centra vilksies stundu! Tad mums nebūs jāmaksā. Un vēl 3 kolas!""
'Nepārspīlē", sacīju, jāsūta tik, cik varam apēst. Es neesmu picu ēdājs. Arī māmiņa ne. Nezinu Tavas rezerves, bet domāju, tev vienam to apēst nebūs pa spēkam."
Kad bija pagājušas jau 45 minūtes, radinieks sāka smaidīt: "Viņi tak nepaspēs, nepaspēs!"
Tomēr tūlīt pat atskanēja zvans pie vārtiņiem. Radinieks mani vilināja uz jaunu afēru, proti, nelaist picu piegādātāju iekšā, un iet pēc picas tad, kad būs pagājušas 50 minūtes kopš pasūtījuma pieņemšanas.
"Tā uzvedas mazi bērni", sacīju un devos ārā, paņēmu no picu piegādātāja pasūtījumu, iedevu dzeramnaudu un teicu, ka ātri no centra atbraukuši.
Piegādātājs atbildēja, ka braukuši no Mežciema, tā esot daudz tuvāk. Jāsteidzoties tagad uz Sarkandaugavu, lai paspētu laikā.
Novēlēju laimīgu ceļu un devos iekšā.
Dzīve, dzīvīte...