Krustvārdu mīkla
Tā. Vakar braucu uz Saulkrastiem apciemot draugu. Sēdēju vilcienā un kavēju laiku lasot jauno Rīgas laiku; interviju ar kinorežisoru Jonu Meku.Diemžēl mani iztraucēja pretimsēdošo sieviešu skaļās balsis. Paskatījos,divas dāmas apmēram 40-45 gadus vecas bija atvērušas kādu no daudzajiem krustvārdu mīklu žurnāliem un, konsultējoties viena ar otru, centās atrisināt dotos uzdevumus.
"Kas tas tāds Zolā ir, vai zini?" pirmā prasīja otrai.
Otrā atbildēja:"Kaut kāds rakstnieks".
Pirmā: tur romāna nosaukumu prasa."
Otrā: nezinu nevienu romānu, tie sastādītāji arī domā, ka te visi no augstiem plauktiem, vidusmēra cilvēkiem nekāda saprašana".
Pirmā; "Kas ir Austrālijas galvaspilsēta, Tu zini?"
Otrā :"Nezinu."
Pirmā izņēma mobilo tālruni un zvanīja trešajai personai. Trešā persona zināja pareizo atbildi un pirmā skaļā balsī to paziņoja otrajai :Nu, kas par gudrinieku tas Ēvalds, kas to būtu domājis -Kanbera!"
Otrā: Kas, kas, kā TU teici?"
Pirmā:"KANBERA!"
PIrmā : Tagad tā, darbs angliski ar trim burtiem."
Otrā: "Nezinu."
Tad sieviete pievērsās man:"Vai varat, cienītais, palīdzēt?"
Es neatbildēju, izlikos,ka lasu.
Nevaru nekādi saprast notikošā procesa jēgu. Vai viņas vēlējās palielīties ar savi nezināšanu publiskā vietā? Un vai mūsdienu laikmetā, kad visu var atrast googlē, erudīcija škiet pārāk smaga nasta prātam? (nevajadzīgi aizņem vietu pelēkajā vielā). Interesanti, kā paiet šo dāmu dienas cēliens? Vai dzīve nešķiet garaicīga un pliekana, pievēršoties tikai praktiskām un "derīgām" lietām? Kādas ir viņu intereses, izklaides? Bet varbūt prieku sagādā rakstīt rūtiņās vārdus bez jebkāda ieskata lietu būtībā.
Ai, dzīve, dzīvīte!
"Kas tas tāds Zolā ir, vai zini?" pirmā prasīja otrai.
Otrā atbildēja:"Kaut kāds rakstnieks".
Pirmā: tur romāna nosaukumu prasa."
Otrā: nezinu nevienu romānu, tie sastādītāji arī domā, ka te visi no augstiem plauktiem, vidusmēra cilvēkiem nekāda saprašana".
Pirmā; "Kas ir Austrālijas galvaspilsēta, Tu zini?"
Otrā :"Nezinu."
Pirmā izņēma mobilo tālruni un zvanīja trešajai personai. Trešā persona zināja pareizo atbildi un pirmā skaļā balsī to paziņoja otrajai :Nu, kas par gudrinieku tas Ēvalds, kas to būtu domājis -Kanbera!"
Otrā: Kas, kas, kā TU teici?"
Pirmā:"KANBERA!"
PIrmā : Tagad tā, darbs angliski ar trim burtiem."
Otrā: "Nezinu."
Tad sieviete pievērsās man:"Vai varat, cienītais, palīdzēt?"
Es neatbildēju, izlikos,ka lasu.
Nevaru nekādi saprast notikošā procesa jēgu. Vai viņas vēlējās palielīties ar savi nezināšanu publiskā vietā? Un vai mūsdienu laikmetā, kad visu var atrast googlē, erudīcija škiet pārāk smaga nasta prātam? (nevajadzīgi aizņem vietu pelēkajā vielā). Interesanti, kā paiet šo dāmu dienas cēliens? Vai dzīve nešķiet garaicīga un pliekana, pievēršoties tikai praktiskām un "derīgām" lietām? Kādas ir viņu intereses, izklaides? Bet varbūt prieku sagādā rakstīt rūtiņās vārdus bez jebkāda ieskata lietu būtībā.
Ai, dzīve, dzīvīte!