Liepkalnos
Maija brīvdienās biju nedaudz izbraucis ārpus galvaspilsētas. Dažas dienas pavadīju savās laiuku mājās. Mājupceļam izvēlējos Daugavpils šoseju, jo māmiņa vēlējās apmeklēt Likteņdārzu. PIrms tam piestājām ļaužu iecienītajā Liepkalnu atpūtas kompleksā. Stāvlaukumā mani pārsteidza daudzās automašīnas ar Krievijas numurzīmēm. Jā, arī uz šosejas biju ievērojis neparasti daudz braucamo ar RUS numuriem.
Vai arī pagājušajās maija brīvdienās Latvijā bija tikpat daudz krievu tūristu? Neatminos, šķiet, ka tik lielu uzlidojumu kā šogad, nebiju manījis.
Kafejnīcā pasūtīju ēdamo un izvēlējamies vienu no diviem brīvajiem galdiņiem.
Gaidot pasūtījum dzērām kafiju, tad pie mūsu galdiņa pienāca apmēram 70 gadus veca kundze, paskatījās uz sēdekli, uz kura bija novietota māmiņas soma un krieviski jautāja:, vai vieta esot aizņemta. Atbildēju viņas dzimtajā valodā, ka ne. Tad kundze striktā balsī teica: "Lūdzu, paņemiet somu nost, es tur sēdēšu". Jutos izbrīnēti, jo bija taču brīvs vēl viens galdiņš, parasti tā pieklājīgi cilvēki nemēdz rīkoties.
Dzirdēju, ka netālu esošais jaunais vīrietis ( acīmredzot sievietes dēls), krieviski viņai saka: "Māt, ejam taču pie otra galdiņa"
Bet sieviete kļuva vēl uzstājīgāka, viņa atteica; "Nē, es sēdēu šeit..., ņemiet tūlīt nost savu somu.!""
Es piecēlos, paņēmu abas kafijas tases un teicu māmiņai:"' ejam pie cita galdiņa".
Pēc tam redzēju, ka vecā kundze itin omulīgi kopā ar savu dēlu un vēl sirmu kungu iekārtojusies mūsu vecajā vietā.. Interesanti, ja mēs nebūtu aizgājuši, kā viņi tur būtu sasēdušies trijatā,ja brīvas bija tikai divas vietas?
Neviļus atmiņā ienāca rindu laiku ēdnīcas, pie galdiņiem gaidošie ar paplātēm rokām, skubinājumi ēst ātrāk un nesēdēt tik ilgi...
Jā, dzīve, dzīvīte,ta nu ir...
Vai arī pagājušajās maija brīvdienās Latvijā bija tikpat daudz krievu tūristu? Neatminos, šķiet, ka tik lielu uzlidojumu kā šogad, nebiju manījis.
Kafejnīcā pasūtīju ēdamo un izvēlējamies vienu no diviem brīvajiem galdiņiem.
Gaidot pasūtījum dzērām kafiju, tad pie mūsu galdiņa pienāca apmēram 70 gadus veca kundze, paskatījās uz sēdekli, uz kura bija novietota māmiņas soma un krieviski jautāja:, vai vieta esot aizņemta. Atbildēju viņas dzimtajā valodā, ka ne. Tad kundze striktā balsī teica: "Lūdzu, paņemiet somu nost, es tur sēdēšu". Jutos izbrīnēti, jo bija taču brīvs vēl viens galdiņš, parasti tā pieklājīgi cilvēki nemēdz rīkoties.
Dzirdēju, ka netālu esošais jaunais vīrietis ( acīmredzot sievietes dēls), krieviski viņai saka: "Māt, ejam taču pie otra galdiņa"
Bet sieviete kļuva vēl uzstājīgāka, viņa atteica; "Nē, es sēdēu šeit..., ņemiet tūlīt nost savu somu.!""
Es piecēlos, paņēmu abas kafijas tases un teicu māmiņai:"' ejam pie cita galdiņa".
Pēc tam redzēju, ka vecā kundze itin omulīgi kopā ar savu dēlu un vēl sirmu kungu iekārtojusies mūsu vecajā vietā.. Interesanti, ja mēs nebūtu aizgājuši, kā viņi tur būtu sasēdušies trijatā,ja brīvas bija tikai divas vietas?
Neviļus atmiņā ienāca rindu laiku ēdnīcas, pie galdiņiem gaidošie ar paplātēm rokām, skubinājumi ēst ātrāk un nesēdēt tik ilgi...
Jā, dzīve, dzīvīte,ta nu ir...