Par topu absurdumu jeb viduvējības uzvara
Lai gan pasauli šobrīd vairāk uztrauc globālākas norises, šovakar uzrakstīšu pārdomas par mūsu pašu pīļu dīķi, tādu nieku kā "latvieša mīļākā grāmata". Savu nostāju attiecībā uz politiskajā spēlītēm Ukrainā jau esmu paudis, apmeklējot piketu.
Svētdien noskatījos Tv šovu Lielā lasīšana, kaut gan zināju, nekādus pārsteigumus un jaunatklājumus balsošanas rezultāti neatklās. Uzrakstīšu savas pārdomas par tām grāmatām, kuru skatītāji ierindojuši 100 lasītāko topā.
Lūdzu neuzskatīt manu viedokli par pareizu,tomēr katram ir tiesības paust savas domas, kaut arī tās nesaskan ar sabiedrības normām un uzskatiem.
Man lielu neizpratni radīja dažu grāmatu - Pumpura Lāčplēša( var jau būt tas ir vairāk Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa kopdarba nopelns) un Čaka Mūžības Skartie iekļūšana topā. Jo tā vajadzēja (obligāti iekļaut latviešu literatūras klasiku)? Protams, es negribētu apvainot tos, kas tiešām šos darbus lasa, tas ir apsveicami, ja mūsdienās lasa arī tik biezas grāmtas kā Upīša Zaļo Zemi vai nesteidzīgos Virzas Straumēnus, protālā goodreads.com esmu manījis labas atsauksmes no jauniešiem par latviešu literatūras dižgariem. Taču ļaudis lasa arī vēl daudz citu grāmatu, kuras topā iekļuvušas nav, tāpēc rodas daudz jautājumu, kāpēc tieši šāda izvēle? Braucot tramvajā tomēr neesmu novērojis, ka kāds sēdētu iegrimis Pumpura eposā, ja nu vienīgi kāds skolnieks, kas cītīgi lasa obligāto literatūru.
Domāju- ja balsotāji būtu nopietnas literatūras cienītāji, tad arī viss grāmatu simtnieks izskatītos savādāks, bez Roulingām, Meierēm, Kolinsas ,Koelju, Brauna utt. PIeļauju iespēju, ka balsotāji ir bijuši skolnieki, kuri ierakstījuši savā balsošanas anketā skolas obligāto literatūru, lai izskatītos labāk, vai arī bez Meieres un Brauna viņi neko citu nezināja.
Skumji, ka latviešu meistars Alberts Bels ir palicis aiz borta, kā arī ļoti daudzi man tuvi ārzemju rakstnieki, gan mūsdienu, gan klasiķi.Tomēr priecājos, ka balsotāji ir novērtējuši Dostojevski, Tolstoju, Igo, tātad lasa arī biezas un nemūsdienīgas grāmatas. Arī Markesu un Bulgakovu es ļoti cienu, taču iebalsotā "klasika" šķiet pārāk neizteiksmīga, bez kādiem pārsteigumiem. Protams, būtu naivi domāt, ka lasītāju tūkstoši iebalsos dumpinieciskos rakstniekus, taču biju cerējis uz nedaudz negaidītāku iznākumu. Varbūt arī tāpēc nevajadzētu brīnīties par grāmatnīcu cenu politiku, kad bieži vien manāmas akcijas, kurā nocenotas daudzas vērtīgas grāmatas.
Pārlūkoja visu grāmatu sarakstu. Viens piemērs. Sporta žurnālista A. Pučes darbs Slazds (511. vieta), kuru neuzskatu par literatūru un rakstnieces Gundegas Repšes triloģija Sarkans (1305 vieta) vai Šekspīra Soneti (1502).Tā neesmu statistiķis, tāpēc nepūlēšos šo ierakstu pātpludināt ar salīdzinājumiem.
Visam punktu pielika telefonbalsojums par mīļāko dzejnieku. Uzvarēja apsveikuma kartiņu dzejniece Ārija Elksne. Tāpēc arī nebrīnos ,ka neviena no grāmatām, par kuru atdevu balsi, topā neiekļuva.
Skumji. Tādi mēs esam. Vai grāmatu topam būs paliekoša un audzinoša nozīme?
Svētdien noskatījos Tv šovu Lielā lasīšana, kaut gan zināju, nekādus pārsteigumus un jaunatklājumus balsošanas rezultāti neatklās. Uzrakstīšu savas pārdomas par tām grāmatām, kuru skatītāji ierindojuši 100 lasītāko topā.
Lūdzu neuzskatīt manu viedokli par pareizu,tomēr katram ir tiesības paust savas domas, kaut arī tās nesaskan ar sabiedrības normām un uzskatiem.
Man lielu neizpratni radīja dažu grāmatu - Pumpura Lāčplēša( var jau būt tas ir vairāk Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa kopdarba nopelns) un Čaka Mūžības Skartie iekļūšana topā. Jo tā vajadzēja (obligāti iekļaut latviešu literatūras klasiku)? Protams, es negribētu apvainot tos, kas tiešām šos darbus lasa, tas ir apsveicami, ja mūsdienās lasa arī tik biezas grāmtas kā Upīša Zaļo Zemi vai nesteidzīgos Virzas Straumēnus, protālā goodreads.com esmu manījis labas atsauksmes no jauniešiem par latviešu literatūras dižgariem. Taču ļaudis lasa arī vēl daudz citu grāmatu, kuras topā iekļuvušas nav, tāpēc rodas daudz jautājumu, kāpēc tieši šāda izvēle? Braucot tramvajā tomēr neesmu novērojis, ka kāds sēdētu iegrimis Pumpura eposā, ja nu vienīgi kāds skolnieks, kas cītīgi lasa obligāto literatūru.
Domāju- ja balsotāji būtu nopietnas literatūras cienītāji, tad arī viss grāmatu simtnieks izskatītos savādāks, bez Roulingām, Meierēm, Kolinsas ,Koelju, Brauna utt. PIeļauju iespēju, ka balsotāji ir bijuši skolnieki, kuri ierakstījuši savā balsošanas anketā skolas obligāto literatūru, lai izskatītos labāk, vai arī bez Meieres un Brauna viņi neko citu nezināja.
Skumji, ka latviešu meistars Alberts Bels ir palicis aiz borta, kā arī ļoti daudzi man tuvi ārzemju rakstnieki, gan mūsdienu, gan klasiķi.Tomēr priecājos, ka balsotāji ir novērtējuši Dostojevski, Tolstoju, Igo, tātad lasa arī biezas un nemūsdienīgas grāmatas. Arī Markesu un Bulgakovu es ļoti cienu, taču iebalsotā "klasika" šķiet pārāk neizteiksmīga, bez kādiem pārsteigumiem. Protams, būtu naivi domāt, ka lasītāju tūkstoši iebalsos dumpinieciskos rakstniekus, taču biju cerējis uz nedaudz negaidītāku iznākumu. Varbūt arī tāpēc nevajadzētu brīnīties par grāmatnīcu cenu politiku, kad bieži vien manāmas akcijas, kurā nocenotas daudzas vērtīgas grāmatas.
Pārlūkoja visu grāmatu sarakstu. Viens piemērs. Sporta žurnālista A. Pučes darbs Slazds (511. vieta), kuru neuzskatu par literatūru un rakstnieces Gundegas Repšes triloģija Sarkans (1305 vieta) vai Šekspīra Soneti (1502).Tā neesmu statistiķis, tāpēc nepūlēšos šo ierakstu pātpludināt ar salīdzinājumiem.
Visam punktu pielika telefonbalsojums par mīļāko dzejnieku. Uzvarēja apsveikuma kartiņu dzejniece Ārija Elksne. Tāpēc arī nebrīnos ,ka neviena no grāmatām, par kuru atdevu balsi, topā neiekļuva.
Skumji. Tādi mēs esam. Vai grāmatu topam būs paliekoša un audzinoša nozīme?