Pārtikas pakas maznodrošinātajiem
Kādu laika sprīdi atpakaļ, man bija doma pastāstītt vienu dīvainu atgadījumu no savas dzīves. Bet tad nāca Zolitūdes traģēdija un precedents,kurš bija satraucis manu mierīgo ikdienu, pārvērtās par niecību, kuru apcerēt toreiz nebūtu bijis pieņemami.
Tas notika kādā novembra pēcpusdienā, kad manās mājās ieradās bijusī darbabiedrene, rokās turot palielu kasti ar uzrakstu "Pārtikas paka maznodrošinātajiem". Jutos samulsis, nesapratu apmeklējuma iemeslu, ne arī savādās pakas klātbūtni savā priekšnamā.
Dāma, acīmredzot, juta manu izbrīnu, viņa nedaudz apmulsa, tad it kā atvainodamās sāka klāstīt, ka saņēmusi ziņu no vienas personas, kura vēstījusi, ka es atrodoties ļoti nožēlojamā stāvoklī, esot rakņājies pa atkritumu tvertnēm (laikam Egilam nomirusi māte un neesot, ko ēst).
Viņa neesot pārbaudījusi informāciju, vienai viņas paziņai esot pieejamas šīs pakas maznodrošinātajiem, un tā arī paka ir veikusi ceļu uz manām mājām.
Varētu jau pasmaidīt par šo skarbo joku, tikai man izbrīnu rada fakts, kā pieauguši cilvēki var uzjautrināties, ņirgāties par tādām lietām. Un ne tikai kulstīt jautrībā mēles, bet nodot šo vēsti tālāk, apziņot to visiem, kuri mani pazīst. Uzskatu, ka tā ir ļoti liela bezkaunība. Vaicāju pēc tenkotājas vārda. Dāma neizpauda. Viņai bija neērti, teica, ka nesīs paku atpakaļ uz biroju. Es palīdzēju viņai to aiznest līdz automobilim. Lai kliedētu muļķīgo pārpratumu, aicināju vēlreiz mājā, piedāvājot kafiju. Viņa atteica.
Ak, dzīve, dzīvīte..
Tas notika kādā novembra pēcpusdienā, kad manās mājās ieradās bijusī darbabiedrene, rokās turot palielu kasti ar uzrakstu "Pārtikas paka maznodrošinātajiem". Jutos samulsis, nesapratu apmeklējuma iemeslu, ne arī savādās pakas klātbūtni savā priekšnamā.
Dāma, acīmredzot, juta manu izbrīnu, viņa nedaudz apmulsa, tad it kā atvainodamās sāka klāstīt, ka saņēmusi ziņu no vienas personas, kura vēstījusi, ka es atrodoties ļoti nožēlojamā stāvoklī, esot rakņājies pa atkritumu tvertnēm (laikam Egilam nomirusi māte un neesot, ko ēst).
Viņa neesot pārbaudījusi informāciju, vienai viņas paziņai esot pieejamas šīs pakas maznodrošinātajiem, un tā arī paka ir veikusi ceļu uz manām mājām.
Varētu jau pasmaidīt par šo skarbo joku, tikai man izbrīnu rada fakts, kā pieauguši cilvēki var uzjautrināties, ņirgāties par tādām lietām. Un ne tikai kulstīt jautrībā mēles, bet nodot šo vēsti tālāk, apziņot to visiem, kuri mani pazīst. Uzskatu, ka tā ir ļoti liela bezkaunība. Vaicāju pēc tenkotājas vārda. Dāma neizpauda. Viņai bija neērti, teica, ka nesīs paku atpakaļ uz biroju. Es palīdzēju viņai to aiznest līdz automobilim. Lai kliedētu muļķīgo pārpratumu, aicināju vēlreiz mājā, piedāvājot kafiju. Viņa atteica.
Ak, dzīve, dzīvīte..