|
Jun. 16th, 2013|10:22 pm |
Ziedonim ir tāds stāsts, tāda pasaka - Zaļā Pasaka.. - tur mežs ienāk pilsētā un..uzvar. Nu, aprij visādas indīgās smakas un līdzīgi. Manuprāt, vienkārša un cēla doma, lai arī utopiska. Tā vien gribās lai mežs ienāktu pa īstam lielajā pilsētā. Nezinu kā, bet ienāktu.
Lai gan - varbūt arī nevajag, jo tad pilsēta paliktu par mežu, būtu tikai mežs, un tie, kas tomēr grib pilsētu, uztaisītu to atkal, un vēl mākslīgāku.
Man apkārt ir mežs. lai arī neliels, bet ir. Un daba vispār. Suns ir. Sunim no acīm vilnu nogriezu, jūtu - šis priecīgāks. Un man arī prieks. Par kādu jārūpējas. Kaķis arī. Un putni, it sevišķi naktī, klausies - liekas simts dažādas balsis var dzirdēt! Dažas tomēr skan pāri visiem. Re, kur pūce! To visi zin nez kāpēc. Tāds baiss sauciens. Un te vēl viena, tāda spalga, neparasta. Es nezinu, kuram putnam tā pieder, un tad ir nedaudz kauns.
Un tad tu stāvi, klausies, skaties mežā, tumsā, (kas maijā nemaz nav īsti tumsa) un jūties, ka esi dabas sastāvdaļa, sīka puzle, viens no elementiem. Tā saplūstot ar dabu, tā vien liekas, ka arī domas pāriet tādā kā instinktīvā līmenī, nu, tā kā dzīvniekam (lai arī nezinu īsti, kādas domas ir dzīvniekam), tās vairs nešaudās, apstājas un levitē.
Un pilsētā - pavisam otrādi - redzi kādu mazu dabas daļiņu - krūmu, koku vai pat putnu un saproti, ka tas ir tikai tāds kā pilsētas aksesuārs.
Un cilvēks - pasaules naba. |
|