DDD (Dear Dear Diary)

Yeah, dude - šonakt iešu gulēt pa nakti nevis no rīta ap 6iem. Man ir jābūt uz darba pārrunām. Prieks, kur tu rodies?! Būs darbs --> būs naudiņa --> būs biļete uz Wacken Open Air.

Vakarnakti pavadīju lasot bijušās kursabiedrenes cibu. Sasodīti paredzamas domas :D Tas nebija uzbrauciens. Ja nu gadījumā Tu, Aija, pēc gadiem dažiem šo te lasi, ceru, ka Tev prieks. Vispār smuks noformējums viņas cibai. Rosina iztēli nedaudz pačakarēties un arī uzveidot kaut ko piemīlīgu. Zaļu nē, bet kaut ko.. nu piemīlīgu.

Nez no kā rodas draugi cibā, citi rakstītāji? Man arī gribas kādu domubiedru. Un galu galā esmu te jauniņā, bet drīz vien izkodīšu visu šito štelli :P Ja kāds nenormālīgi grib draudzēties un lasa šo, tad uz priekšu ;)

Vai tad es guļu? Nē, es arī negulēšu līdz 9iem un 10tiem. Man bail iekrist gultā uz neatgriešanos un tad es darba intervijas laiku nogulētu. Es turēšos nomodā, cik vien spēju un tad pa dienu bezsamaņā gulēšu, un nepiecels mani nekas.

Biedējoši, ka 1/3 dzīves cilvēks pavada miegā. Man bail nogulēt savu dzīvi. Ja miegā pavadīto laiku samazinātu par 1/2 (tas ir, ja gulētu 4 stundas diennaktī), tad varētu iegūt papildus 2 mēnešus gadā klāt. Lets see..

Protams, ka es aizgulējos. Ja kāds jums saka, ka pagulēt 3 stundiņas ir prātīgi, nevajag ticēt. Kā īsta dāma (kedās, lōģiski) ierados ar krietnas pusstundas nokavēšanos, bet tas huiņa. Man tur patiktu strādāt, pārrunas, manuprāt, noritēja veiksmīgi. Tikai tāds sīkumiņš, ka vēl bez mana CV tur bija aptuveni 200(!). I did my best, tā ka viņi neapjēgs, ko zaudējuši, ja uzmetīs mani.

Vajag vairāk tādus rītus, kad neesmu gultā (man nemaz nav gultas), tādus sestdienas mierīgos rītus, kad Rīga ir tukša, kad kūņojas maz cilvēku pa ielām un pāris mašīnas, kad krustojumos var brist pāri pie sarkanās gaismas. Man šorīt, atpakaļceļā esot, bija tāds rīts.

Arī McDonaldā nekāda stresa, nekādas rindas. Dzerot lielo kafiju, brīnos, kā izdangāts asfalts, taksis bremzējot līgojas uz priekšu un atpakaļ kā kuģis jūrā. Ir dažas lietas, kas vienmēr neapniks skatīties, piemēram, goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Vēl man patīk vērot mīļoto cilvēku miegā, tik nevainīgā grimasē savilkta seja, matu smarža, vieglā kustība elpojot. Tikai man nav tāda cilvēka. Cik savādi lasīt citos blogos mīlas mokas, piedirstās sirsniņas, salauztās cerības. Nē, tā nav, ka es nespēju mīlēt, ka man nav jūtu un sirds. Man viss ir. Manī ir pagaisis tas nāves rūgtums, patiesībā tikai pirmā mīlestība, pareizāk sakot, nelaimīgā mīlestība, bija tik postoša. Pārējais viss ir bijis dzīves skola, cilvēku daudzveidības iepazīšana. Nevar no sirds mīlēt, ja kāds lauž tevi. Zinu, ka pienāks tāda diena, kad varēšu ieritināties viņam(?) blakus un klausīties vissaldākos thrash metāla gabalus, viņš man neko nejautās un nepārmetīs, un būs tik sasodīti labi. Bet, ja tā nekad nebūs, tad es nospļaušos un dzīvošu tālāk.

Ir tikai 1 cilvēks, ko es gaidu draugos onlainā, un ikreiz, kad viņš tur parādās, parādās arī smaids manā sejā. Saņemt vēstules ir forši, kad tajās nav nekas debīls rakstīts. Nez, vai viņam arī tādas pašas domas..

Es taču rīkojos pareizi, ka aizdzinu prom tos 2 jehoviešus, kas zvanīja pie durvīm?

Hell ya.. :)