Ātrs un bez žēlastības III: Tokijas sacīkstes.
Es gaidīju labākas mašīnas un karstākas meitenes. Bet bija bāli. Par džekiem nemaz nerunājot, pavisam bāli. Ja nu vienīgi tas Hans.
Saņēmu apliecību. Lielo darbu līdz galam nepabeidzu. Nedaudz pietrūka. Un man tik un tā iedeva apliecību. Tieši šī iemesla dēļ es to nejūtos pelnījusi. Sakiet, ko gribat, bet neesmu. Zinu, ka iedeva, jo grupā biju vienīgā meiotene. Varu iedomāties viņu savstarpējās sarunas:"Baigais rūpnieciskās automātikas servisa tehniķis! Aiziet uz durbu augstpapēžu kurpēs.."
Žēl arī, ka vairāk neredzēšos ar Ati. Viņš pašās beigās pieklājīgi paprasīja, kad došos uz Rīgu. Un novēlēja man veiksmi. No sirds un bez vulgaritātes.