paradise ocean

Gribu gulēt, bet, kaut esmu savā gultā, miegs tikai uznak un atkāpjas.
Domāju par viņu, par sevi un par to, kā būt, ja būtu.
Esmu sevi pārvarējusi, nedaudz skumji ap sirdi tomēr, bet raudāt negribas.
Bet viss paliek labāks un skaistāks, tāpēc nevajag raudāt. Neraudu.
Vai sevi mocu šādi? Varbūt. Bet paliek labāk.
Pēc tam ir vieglāk, mierīgāk un sirdij siltāk.
Un vienmēr atgriežos pie jautājuma, vai mīlestība lemta arī man.
Tad lidot spējot un dziļi krist, bet nesāpot, jo mīlot.
Tad lietu izbaudot un kaislus skūpstus. Labi jau skan.
Vēlos to izbaudīt, bet, lai ņemtu, jāprot dot.