paradise ocean

Un ceturtdien noskatījos Corps bride. Tas bija perfekti. Tieši laikā, gan pēc astronomiskā laika, gan garastāvokļa. Un viņa gulēja. Teica, lai pagriežu klusāk,..klusāk..līdz iedeva austiņas, tās lielās, bija daudz labāk. Man vienai pašai. Vakars ar Džonija Depa balsi un Tima Bērtona Lielisko darbu. Bet tagad tik atmiņas. Atkal dīvains tukšums. Kaut kas tomēr trūkst, vai varbūt pietrūkst.. It kā neviens par mums labāk nevar zināt, kā vien mēs paši. Atļaušos nepiekrist un būt klaji dusmīga: fuck you all psychiatrists! Visi tik (pār)gudri, ka nav ko pasūtīt ..

Darbu uz mājām nevajag ņemt, tā nesen man teica viens foršs pasniedzējs, kura darbs ir cieši saistīts ar datoriem un kurš noteikti ir apsēsts ar tiem. Pat viņš spēj neņemot darbu uz mājām. Bet es. Atbraucu uz dzimto mājvietu un brokastojot pieķēru sevi domājam par labāku variantu, kā invertēt matricu laikā, kad pārējie runāja par dienas pavadīšanas plānu, jo brālim taču dzimšanas diena.. Un kāpēc vienmēr dzimšanas dienās man uznāk lielais pārdomu laiks. Vienmēr. Un tas ir nelāgs paradums, jo pati sabojāju savus svētkus. Citu svētkos tad vēl vari pamukt malā un padomāt un pašņukstēt, bet, ja pats esi gaviļnieks, kad visi tev pievērš uzmanību, kurai neesi nemaz radis un katru reizi pie sevis kautri mulsti, bet veiksmīgi to slēp, jo citi nesapratīs,.. pats kā gaviļnieks to nevar atļauties. Un vienmēr palīgteikumu, bezgala daudz.. Kad saviem vecākiem ar sajūsmu stāsti, cik lielisks ir priekšmets Elektriskie aparāti un Datortehnika enerģētikā nav ne bišķiņ sliktāks, tad pēc viņu sejām redzi, ka viņi tomēr ir sveši cilvēki. Pat draugi, vismaz sarkastiski, bet spēj pasmieties par manu stāvokli (varbūt nolemtību būtu labēk teikt). Un tik daudz ko teikt, bet tik maza vēlēšanos to darīt skaļi. Šobrīd būtu vislabāk sirdij, ja sedētu un noskatītos kāda budista mūka lūgšanās vai sevis attīrīšanas procesā.. Kāpēc viss atkal ir tik sirreāls?

Liels baltais lācis manā gultā. Trešdaļa mana auguma.

Black holes in my brain.