nekas par durvīm un spīdumu
kursh atveda mani pie tu? Dreboshas kaajas, dreboshas rokas un luupas sniedzaas peec veel viena malka, melnas kafijas malka. Tas ir labi, sajust sevi ar visaam iekshaam, kas kompulsiivi rausta savus gludos muskuljus. Pielikt pirkstus pie naasiim, lai sajustu atkal un atkal sho sadegusho tabaku, sasūkushos tavos pirkstos kā resnas sardeles ar asinsvadiem. lai nu paliek pirksti. Taa stulbaa ideju vaardnīca nekam neder...būs jālasa bībele. Piedod, ja vari. Es šodien atkal uzvedod kā es. Tu jau to nekad nepārmet, bet vienalga var sajust pēc visa ko tu dari. Durvis, durvis, durvis...durviim nepiemistu ši mistiskā, simbolistiskā un vēl sazin kāda tur ideja, ja nebūtu atslēgu, slēdzeņu un ķēžu, kas nelaiž tevi tālāk, tur iekšā...vai ārā. Durvis pašas pašas par sevi neko nedod, ja klāt nav kloķis at mēlītēm un atslēgām, ah tas tā ir ar...
Nu ja un tagad es esmu durvis - dēlis vienkārš, bez nekā, nejēdzība, kam vajag pielikt klāt sūda slēdzeni, bet tās nav. Vai vajag? Neko nevajag. man neko nevajag, nu jau es runāju ar citu muti.Ar pazīstamu un bieži redzētu, bet ne manu, ne ar to ar ko es parasti ēdu. Vajadzētu vairāk dziedāt, kas ir daudz tīrāk par gremošanu. Pēdējā laikā manām acīm cilvēks pienāk, jeb pareizāk noiet tuvu, tuvu, tā, ka var redzēt tajā sejā visas krunkas, pumpas, dziedzerus un visus sīkos matiņus pat uz deguna. Uz vienām kāpnēm, pagriezienā uz nākamajām man šķita, ka satikšu Ati, bet tā arī nesapratu vai tas bija viņš, lai nu kā, bet viņa seja nozibēja, nē drīzāk tādā kā palēninājumā gar manām acīm kustējās, tā ļoti gausi, acis bija asā fokusā uz viņa seju un vēl ilgi pēc tam acīm citas bildes nebija, kaa varbūtējā Ata sejas tuvplāns. Rokā turēja otru roku, kas piederēja kādai meitenei, varēja redzēt tur spīdumu.
Patīk man šī ilgā melnās kafijas pēdas mutē, to nevar nosaukt īsti par garšu. Sajūta it kā tur dzīvotos dzīvas kafijas pupiņas, kas tev mutē grozoties izdala šo specifisko pēcgaršu.
Viss
