atskaitei, tosestdien nolaupīja Mārtiņš ar savu mā. māšelis tomēr uz bērēm bija, bet uz viņas atkāzu netiku, jo Labās pilsētas namatēvs teicās noguris, tāpēc pavadīju jauku dienu tur.
svētdien pirmo reizi biju Labās pilsētas tirgū un pirmo reizi mēģināju sēsties pie vieglās autōmāšīnas stūres. satikām Rūdi un ripojām uz Spici, tad uz Jūrmalu un beigās uz Lielo pilsētu. ak jā, biju ieņēmusi pēdējo no vieglajām marciņām, tāpēc bija smaidāmvaidziņi. bet vienmēr jau smieklis sprūk ārā ar Rūdolfu. satikām Pastalu un devāmies uz manu iemīļoto Doma laukumu. pam-pa-ram un jau bijām mini Rokabillijā, kur dzērienus salēja baisi baiss tālās pagātnes rēgs, bet mēbeles bija ļoti elegantas :D sirdsapziņa neļāva neiet uz Ļeņingradu, kur, protams, bija Kuņa, Herbe, Miša un pārējie ļaudis. spēlējām padomijas elektrisko kartupeļversiju. smieklis :D neapsīkstošs dzeramā lējums, pierastā dzēruma plānu plānošana, bija nospļauties cik pulkstenis, bija ļoti patīkami. kaut kad mani biedri teica, ka laiks doties. devāmies ar’. laikam vienīgā biju TIK jūsmīga, īpaši par zaļajām gaismām :D kadri iztrūkst, bet atceros, ka aizvedām Pastalu mājās, tad kaut kur nekurienes vidū starp Lielo pilsētu un Mārtiņa gultu, izlēmām apstāties pie siengubainas pļavas, lai aplūkotu burvīgo miglu un drīz austošās saules gaismas ceturtdaļā debess. slēpāmies zem miglas segas. mazie ezīši :D neatceros kā aizvedām Rūdi mājās, bet atceros, ka aizmigām tikai no rīta.
pa ilgiem laikiem jutu fizisko pohucīti. nospļāvos atkal uz pašuzliktiem noteikumiem, izdzēru lielu krūku kafijas, skatījām jaunāko Topgīru, tad devāmies ceļā. bija jauka diena. Mārtiņam kursi, tāpēc izmeta mani pie tilta, kas ved uz Jūrmalu. pārgāju pāri Lielupei un izlēmu doties arī tālāk uz staciju. nekas jau patiesībā nav tālu. tik pat izdzertais kefīrs nelīdzēja galvas trulumam saulē. atpūtnieku pūļi un tikai vēlāk uzzināju, ka, ja būtu nokavējusi to vilcienu, nākamais mājās neaizvestu – kaut kas sliedēm notika pie vecās skolas. gājiens no stacijas mājup bija traks balansēšanas pasākums, jo saule bija uzvārījusi visu, visu, kas tobrīd atradās manī. bet viss beidzās labi.
šodien beidzot aizdevos uz bīču, nopeldējos. ūdens ir sasodīti burvīgs, bet tās bojas gan ir nožēlojami tuvu. parasti patīk, ja to sasniegšana ir mazs izaicinājums. vāļāšanās gan lielu prieku nesagādāja. sūkāju ķiršus, lasīju mīļu, bet jau lasītu grāmatu un centos paciest visapkārt murdošo slāvu vulgaritāti. rīt došos no rīta, varbūt būs mazāk.
te ir sasodīti vientuļi. viena sieviete ir tālu prom ostas pilsētā, otra bauda savu dzīvesveidu Lielajā pilsētā, bet man negribas piebiedroties. ar puikām ir jautrāk, to ir vairāk un tie mīļie vienmēr ir pieejami, bet kaut kas attur. lai gan tikai vajag kādu, kurš stāstītu, rādītu jaunas lietas un atgādinātu par to, ka Pasaule nav ļauna un cilvēki nav auksti sūdgabali. kaut kā šovakar vientulība nav tā patīkami maigā. varbūt tas spilgtais, lielais mēnesis skumdina. varbūt atkal vajag daudz nenozīmīgu biedru, ne to saujiņu tuvu pielaisto. nav pat sajēgas par to, kas būtu jādara. lai to saprastu, jāzina, ko gribi, bet nu tas ir jau sen sasāpējis jautājums. [John Lennon – How?] no vienas puses, būtu tik labi, ja tagad būtu nodarbināta mācībām, kaut kādiem pienākumiem. lūk, bezdarbība.. tā ir mana inde. iedvesmas radošajām izpriecām šovakar arī trūkst. smacējoša sajūta, kad apzinies, ka laiks jau nestāv uz vietas, bet tu gan.
man šķiet, neprasu daudz.
ir ļoti, ļoti skumīgi.
Baltulītes piederumi nav novākti. mā saka, ka to nedarīs, man arī negribas. ja liekas muļķīgi, tad neesat viņu pazinuši. reizēm liekas, ka dzirdu viņu šņukurojamies pie durvīm, gribas jau laist iekšā un pavārtīties, bet saprotu, ka tikai murgoju vien.
ja dotu man garu, garu dienu un nekad neapklustošu pleijerīti, varētu aizmīties vai pat aizkātot līdz Francijai un tālāk, meklēt laimi un mīlestību. Latvija ir par šauru. te pat nejūtos tik ļoti nepieciešama, ka kāds varētu sērot par pavisam drošu neatgriešanos, izmukšanas gadījumā.
tomēr ir šī nakts. un jūtos gaužām nožēlojami.
