: gala komma
ir pirmdiena. labdien.
atskaite:
16. martā sniga sniegi un par godu datōristiem varēja iegūt daudz tortes.
braucot mājās iztēlojos skatu, kas pavērtos, ja nokļutu tur, starp smieklīgu formu zemajiem gubmākoņiem un augstajiem, lēnajiem spalvmākoņiem.
17. martā nokārtojusi angļu valodas parādu, atskārtu, ka nu man vienai vēl divas stundas brīvas, devos pastaigā. izbēru visu savu naudu lūdzējam plaukstā.
mājās ma-mā bija pagatavojusi garšīgu kičari, kas esot paša Krišņas mīļākais ēdiens.
18. martā visa dzīvojamā platība tika atstāta man un ņaudīgai Baltulītei.
beidzot nosēdējos pie datōra. nekas labs. draugos atklāju, ka atkal ducim bezatbildīgu paziņu saražojušies bērni utt. bītli beidzot.
19. martā Rudzītis izmocīja mazajā 11. auditōrijas telpā. pohainīga Enija.
ar Ilzi pa veikaliem iet nav ātra padarīšana, bet kopā mēs spējam lieliskas siera pankūkas saveidot. tad devāmies uz izrādi ''Klāvs''. nebija klāvīgi. tam sekoja māšeles konfrontēšana.
20. martā atbrauca un savāca sev līdzi Mārtiņš. vecais, labais fordiņš. Labajā pilsētā pelēkums, bet mums vienalga, jo slēpjamies aiz žalūzijām. kaķīšprieki. nemanot, 19.32 iestājās pavasaris.
21. martā lija. man izsniedz indvalīdīgu lietussargu un aizgādā līdz vilcienam, jo Lielajā pilsētā Lotte gaida. jutos kā Frīda Kahlo, bezjēdzīgi koša lietainā pelēkumā.
Lottes izrāde bija interesanta, bet ilgi palikt nevarēju, jo bija jādodas uz vilcienu.
Imantā iekāpj Enija un mēs dodamies uz Undīni.
NEKAD Undīnē nebiju redzējusi TIK daudz ļaužu. sākumā juceklis. devāmies uz jūru. pirmos reizi šogad pie jūras. tad bijām gatavas iejukt jūklī. tēja rokās, tiek sazīmētas pazīstamas sejas, tad jau lēnām arī visa koncepcija kļūst skaidra - sākam baudīt.
ne tikai tika izpētīts teju katrs nama stūrītis, bet centāmies izbaudīt visu, ko pasākums varēja sniegt. Fartārijpuikas, indieštantes un protams, ilgi gaidītā Helēna. bauda.
tā tas viss ritēja savu gaidu. nebija saprotams kad Daksis no pūļa izleks un stāsies visu priekšā. devāmies pēc pīpēm un bulkas. atgriežoties mūs sagaidīja dūdas.. ja vien nebūtu tik skaļi. bet skaisti ir jau, ir.
ļaudis lēnām izklīda, pēdējie transporti nenovēršami tuvojās, bet beidzot bija arī Daksis. ne īsti formā, bet balss tik pilna emōciju un pirksti maģiski veikli pār stīgām, ka apkārtējo nepatika, kas mijās ar apātiju, man netraucēja aizpeldēt.. ne ta transā, bet prom. Enija aizdevās vēl pirms Daksis bija izteicis sakāmo. jā, viņa filozōfēšana starp dziesmām nebija nemaz tik neizprotama, ja ieklausījās.
kad Daksis nodziedāja pēdējo noti, publika sāka pašķīst. Katrīna izdomāja, ka mums kopā jābrauc mājās, bet nekas tāds galu galā nenotika.
kad ar Katrīnu atgriezāmies, kaunpilni nokavējušas savus transportus, izrādījās, ka Dzintars, Harijs, Hendriks, Andris, Daksis un vēl, vēl nekur nezūd prom.
Dakša zināšanas, kas izpaudās jocīgās ķēķa sarunās, mazliet pārsteidza.
tad bija improvizētais vājprātiņš ar visu, kas skan. sarunas un smieklu jūras. gribētos ļoti daudz pastāstīt, bet atkal esmu bibliotēkā un man jau kļūst neērti.
jā, viss beidzās ar to, ka Undīne neaizmiga - mēs neaizmigām.
bezmiega dullumiņā pa grupiņām uz saviem transportiem aizdevāmies.
tagad tas liekas tik sen. bija jauki.
vakardienas drēbes visas tagad pēc Undīnes vien smaržo. mājās savedu sevi daudz maz kārtībā un nu jau esmu tās divas lekcijas godam izturējusi.
aiz loga saule. tas nozīmē, ka varbūt būs man spēks sadarīt visu darāmo šodien vēl pirms lielā atlūziena.
ir kaut kāds miers, kaut kas uzlādēts šonakt un briest laba doma.
p.s. šajā Undīnes ''atvadu'' pasākumā padzirdēju, ka tomēr gadus vēl dos. ja jau vienu, tad jau.. brauciet! tur Lieldienu šūples i'.
ir pirmdiena. labdien.
atskaite:
16. martā sniga sniegi un par godu datōristiem varēja iegūt daudz tortes.
braucot mājās iztēlojos skatu, kas pavērtos, ja nokļutu tur, starp smieklīgu formu zemajiem gubmākoņiem un augstajiem, lēnajiem spalvmākoņiem.
17. martā nokārtojusi angļu valodas parādu, atskārtu, ka nu man vienai vēl divas stundas brīvas, devos pastaigā. izbēru visu savu naudu lūdzējam plaukstā.
mājās ma-mā bija pagatavojusi garšīgu kičari, kas esot paša Krišņas mīļākais ēdiens.
18. martā visa dzīvojamā platība tika atstāta man un ņaudīgai Baltulītei.
beidzot nosēdējos pie datōra. nekas labs. draugos atklāju, ka atkal ducim bezatbildīgu paziņu saražojušies bērni utt. bītli beidzot.
19. martā Rudzītis izmocīja mazajā 11. auditōrijas telpā. pohainīga Enija.
ar Ilzi pa veikaliem iet nav ātra padarīšana, bet kopā mēs spējam lieliskas siera pankūkas saveidot. tad devāmies uz izrādi ''Klāvs''. nebija klāvīgi. tam sekoja māšeles konfrontēšana.
20. martā atbrauca un savāca sev līdzi Mārtiņš. vecais, labais fordiņš. Labajā pilsētā pelēkums, bet mums vienalga, jo slēpjamies aiz žalūzijām. kaķīšprieki. nemanot, 19.32 iestājās pavasaris.
21. martā lija. man izsniedz indvalīdīgu lietussargu un aizgādā līdz vilcienam, jo Lielajā pilsētā Lotte gaida. jutos kā Frīda Kahlo, bezjēdzīgi koša lietainā pelēkumā.
Lottes izrāde bija interesanta, bet ilgi palikt nevarēju, jo bija jādodas uz vilcienu.
Imantā iekāpj Enija un mēs dodamies uz Undīni.
NEKAD Undīnē nebiju redzējusi TIK daudz ļaužu. sākumā juceklis. devāmies uz jūru. pirmos reizi šogad pie jūras. tad bijām gatavas iejukt jūklī. tēja rokās, tiek sazīmētas pazīstamas sejas, tad jau lēnām arī visa koncepcija kļūst skaidra - sākam baudīt.
ne tikai tika izpētīts teju katrs nama stūrītis, bet centāmies izbaudīt visu, ko pasākums varēja sniegt. Fartārijpuikas, indieštantes un protams, ilgi gaidītā Helēna. bauda.
tā tas viss ritēja savu gaidu. nebija saprotams kad Daksis no pūļa izleks un stāsies visu priekšā. devāmies pēc pīpēm un bulkas. atgriežoties mūs sagaidīja dūdas.. ja vien nebūtu tik skaļi. bet skaisti ir jau, ir.
ļaudis lēnām izklīda, pēdējie transporti nenovēršami tuvojās, bet beidzot bija arī Daksis. ne īsti formā, bet balss tik pilna emōciju un pirksti maģiski veikli pār stīgām, ka apkārtējo nepatika, kas mijās ar apātiju, man netraucēja aizpeldēt.. ne ta transā, bet prom. Enija aizdevās vēl pirms Daksis bija izteicis sakāmo. jā, viņa filozōfēšana starp dziesmām nebija nemaz tik neizprotama, ja ieklausījās.
kad Daksis nodziedāja pēdējo noti, publika sāka pašķīst. Katrīna izdomāja, ka mums kopā jābrauc mājās, bet nekas tāds galu galā nenotika.
kad ar Katrīnu atgriezāmies, kaunpilni nokavējušas savus transportus, izrādījās, ka Dzintars, Harijs, Hendriks, Andris, Daksis un vēl, vēl nekur nezūd prom.
Dakša zināšanas, kas izpaudās jocīgās ķēķa sarunās, mazliet pārsteidza.
tad bija improvizētais vājprātiņš ar visu, kas skan. sarunas un smieklu jūras. gribētos ļoti daudz pastāstīt, bet atkal esmu bibliotēkā un man jau kļūst neērti.
jā, viss beidzās ar to, ka Undīne neaizmiga - mēs neaizmigām.
bezmiega dullumiņā pa grupiņām uz saviem transportiem aizdevāmies.
tagad tas liekas tik sen. bija jauki.
vakardienas drēbes visas tagad pēc Undīnes vien smaržo. mājās savedu sevi daudz maz kārtībā un nu jau esmu tās divas lekcijas godam izturējusi.
aiz loga saule. tas nozīmē, ka varbūt būs man spēks sadarīt visu darāmo šodien vēl pirms lielā atlūziena.
ir kaut kāds miers, kaut kas uzlādēts šonakt un briest laba doma.
p.s. šajā Undīnes ''atvadu'' pasākumā padzirdēju, ka tomēr gadus vēl dos. ja jau vienu, tad jau.. brauciet! tur Lieldienu šūples i'.
Mūzika: galvā skan Dakša dziesma par krāniņu
: kakafōnijas daile
tomēr dažas stundas pagulēju un tagad tā raitāk viss iet uz priekšu.
tomēr dažas stundas pagulēju un tagad tā raitāk viss iet uz priekšu.
salūkoju iemeslu, lai sevi palutinātu ar kapučīnō - bija jāsatiek prātu zaudējušais Eižēnijs.
bet gribēju pavēstīt par saviem murdziņiem jeb to, ko tajos atšifrēju.
no rīta istabā atrastais atčālejies tarhūns miega atraisītajā zem-/apziņā atēlojās kā minipūķis, ko it kā atrodu Undīnes tornītī. viņš meta liesmas, lai tumsā atrodu to, pēc kā tur biju uzrāpusies. viņš klausīja tikai man, pret citiem būdams aizkustinoši draudīgs. varbūt tas tāpēc, ka, kad ar Eniju atgriežoties tornīti vakar, iztraucējām kādiem mīlniekiem, atmaksājām ar svecītes ierādīšanu un aizdedzināšanu. svecīte vēl dega no rīta.
sapnī ieradās pieklājīgi ģerbs Daksis [jā, starpcitu, viņš tik ātri maina veidolus, ka reizēm liekas, ka viņš spēj laikā ceļot turpu-šurpu] ar vecu tantiņu pie rokas. no rīta pie stacijas biju redzējusi ko līdzīgu, kur jauns vīrietis likās nenormāli nokautrējies vezdams visdrīzāk savu vecmāmiņu uz vilcienu. tas tramīgais skatiens - ka tik kādu pazīstamo nesatiek.
pie jūras bija izveidota hipijnometnes apmēru telts no lietussargiem. tas tamdēļ, ka Undīnē, protams, no tiem miljoniem lietussargu krietna daļa tika aizmirsti [piem. Katrīnas]. man pašai mājās bija jābrauc ar diviem - Mārtiņa aizdoto un Enijas aizmirsto.
bet es pati vasarīgajā pludmalē starp nabadzīgi ģērbtajiem ļautiņiem stāvēju savā ķitelītī ar zābaciņiem kājās. to izraisīja šīsdienas pavasarīgais vieglums, ko papildināju pirmo reizi šogad atļajoties zābaku vietā uzvilkt ko citu [šūziņus, kas uz reti atrodamā ledus bezdievīgi slīd] un baiļpilni no vēja brāzmām, atstājot ķitelīti un izvēloties uzticīgo ādas jacenīti. šī jocīgā pāreja beidzot ir klāt. biju aizmirsusi cik labi ir paslēpties zem cepurītes un kapuces reizē.
vēl sapnī saules nožāvētās zemītes putekļi un smiltis vējā veidoja tos burvīgos vijumrakstus. nu, tas dēļ Helēnas dziedājuma par to, ka putekļi zied. jā, tas arī jau ir klāt.
jā, jāsveic aizvien ilgumā augošās dienas un aizvien siltāk izjutāmā saule. drīz naktis būs kā mirkļi. viss ziedēs un pumpuri ar paukšiem sprāgs vaļā ik mirkli.
Mūzika: putni manā galvā