tas pilnīgais trakums laikam ir aiz muguras.
bija fakultātes Ziemassvētku balle. visnotaļ interesanta.
bija nākošais rīts. visnotaļ traks. tad trakie Ziemassvētku tirdziņi pie
jaukākā puisīša rokas, kurš vēlāk pa traki slīdošiem ceļiem mani aizveda pie sevis.
bija Ziemassvētku vakara rīts, kad tiku nogādāta mājiņās, kur pa ilgiem laikiem
bija abi vecāki. trakumi.
un tad pienāca pirmie Ziemassvētki ar zvanu pie durvīm - Lielais brālis
atbraucis! mīļums un galā atkal traks vakars.
un tad pienāca otrie Ziemassvētki ar sen izbijušās grupas ''Atlantīda'' dziesmu
''Stikla mājā'', ko pats autors un bijušās grupas solists pie savas sen senās
ģitāras turpat, aiz sienas virtuvē, izpildīja manām ausīm pirmo reizi dzīvajā,
ne caur kādām tumbiņām. drīz aizbrauca tēvs un māte atgriezās pie darbiem - es
beidzot tiku mazliet parunāt ar Brāli divatā. ir grūti aprakstīt kādu, kurš
priekš Tevis iemieso Lielo brāli, Tēvu, Apbrīnojamu mākslinieku un vieno no
gudrākākajiem cilvēkiem. bet, ja Tev šāds savienojums velta laiku, tad jūtas ir
vēl grūtāk raksturot. bet arī viņam drīz vien bija jādodas prom.
vakara pusē ieradās Mārtiņš un man bija kārtējie mazie Ziemassvētki. jaukums un
trakums.
šodiena arī iet uz galu. bet te nu es atkal esmu viena. rīt man ir dota otrā
iespēja senebreju valodai, bet ir sajūta, kas nekas nesanāks pat mācoties, jo
ir kaut kāda nelabojama klemme sakarā ar to, ko pašlaik studēju. neko, pietiks
prātuļot – savi pienākumi jāpilda.
ceru, nosvinējāties patīkami un gatavojaties gada nobeigumam. mieru Jums un harmōniju!
ar smilšu kaķi dzīvoties. atceros, kaut kad pirms diviem gadiem tādu zoo parkā iemīlēju.
vēl vairāk - par tādu būt.