apkārt miljoniem seju. nodiluši vaibsti.
atkal bradāju savus bērnības ceļus.. bet skatos- debesis lauskās. novelku sandeles... un eju basām kājām.... sajūtu vieglo, zaļo zāli pieskaramies manām pēdām... tā smaržo. un nedaudz kutina.
un tad es uzkāpju uz ceļa... smilšaina. mazi akmentiņi dursta pēdas. lieku soli. un uzkāpju tieši uz lauskas. debesu lauskas. sagriezu kāju... varēja sajust kā karstās asinis pulsē. tumši sarkanas, plūsdamas caur manām artērijām, izlīst drūmajos putekļos.... jutu tikai karstās asinis. un nebija sāpju. tikai šis saldi rūgtais strautiņš.
pavasara saule spīdēja. un vējš, domādams,ka arī ir pavasara, plūda garām brūcei. viegli skūpstīdams mazo pēdiņu.
asinis sarecēja. bet sajūtas palika. tāpat arī rēta.