one_cares

tirpas

un trīsas...
ne jau tās labās. ne jau tās, kad esi kopā__

tirpas

un trīsas...

Tu esi zvaigzne.
tikai - ne tik tālu.
tikai -

.

satinušies segās
katrs - pie sevis.

- "kas ir ar tēti? kāpēc viņš ir tik satriekts, ka vairs nespēj ar mani runāt?"












- "...mammu, tētim vairs nav spēka...




...tētis ir piekusis...













piekusis"

...un tomēr. Tas nav pareizi. Tas nav tas pats, pats - augstākais punkts.. virsotne.
tā nav pasaules mala..

ir kas augstāks.

es to sapratīšu.
sapratīšu - pateikšu - pastāstīšu.
meklēšu - atradīšu

tie pat nav pretstati.
tikai fragmenti_



raķešu lietū
mēs izmirksim_
neaizmirsīsim

klusa, klusa balss
saka man - kā labāk
skaļa, skaļa dvēsle - kā ērtāk
skaļais pārkliedz kluso
klusais - skaļam netraucē
un tā viņi dzīvo manī
simbiozē
strādā, pērc, patērē -
kā ērtāk
bet ne kā - labāk
"Tu vēl neesi pārēdies! Uzēd vēl! Ir taču tik daudz! Kādēļ ne?! Uzēd!"
rijība skaļāk par mani pašu sauc.
pats sevi vairs nedzirdu.
klusais skaļam netraucē

/tikai vēroju kā sapņi piepildās.
---
un cenšos audzināt savu resno, jau tā pārbaroto dvēseli.
viņa grib vēl. viņa mani uzskata par sevi.
pakļaušanās vienai vājībai, noved pie pakļaušanās citām.
bet mēs, taču, esam brīvi cilvēki! kamdēļ pakļauties, kamdēļ audzēt savu vājumu?
dvēsele
tik resna
uzvēlusies
uz mana kaulainā
gara.
nospiestais gars_

pārēdusies dvēsele.
un viņai nav gana!...

mēs izdzīvosim.

cīnamies par labākiem apstākļiem
saucam pēc skolotājiem
neviens neatbild.

Kad jau ir par vēlu,
kad vairs tikai neko var glābt
un arī mandarīnu vairs nav,
atliek vienīgi nožēlot.

un uz galda stāv dzēšgumija "Plastic Eraser"
nolāpīts, tā nedzēš laiku!
adatas un ziepes.
tirpoņa.
un tā sajūta, kas spiež dvēseli...
atkal kāds uzmeta akmeni.

Es gulēju uz balta, auksta betona
Un viņas tur divas runāja
Viņas bija tur.
viņas bija tālāk.
un skatījos es griestos
un garām tiem- debesīs
un blakus debesīm-
kāds ozols - melniem zariem.
dzeltenām lapām.
viņas bija divas un es biju viens.
mēs bijām trīs un es biju viens.
pāri griestiem zaru ēnas
tās slīd bez skaņas
un atnāk meitene
un uzliek uz ausīm manām
mūziku
Granīta mūziku
tā es domāju
un klausījos
un dažās zvaigznēs skatījos
un rokas gar sāniem karājās
bezspēkā.
plaukstas
tās viegli tirpst
tirpst no aukstuma.
es guļu uz betona
bet viņas tur divas.
smējās un runāja.

"mazie piecpadsmit...
Tu palīdzi Viņai aizmirst....
pasauli tur- ārā...
Pasauli, kuras daļa jūs neesat vēl..
Un, ja Tu varētu braukt...
Tu varētu aizvest Viņu tālu prom...
uz labāku vietu...
uz labāku dienu...
Kas eksistē Tavā galvā...
un Tavā smaidā...
kur viņa varētu aizmukt...
kaut uz mazu brīdi...

mazie piecpadsmit.

Viņa zina Tavas domas...
Kas nav tagad saistītas...
Ar pārējo pasauli...
Un tas ir nedaudz intriģējoši...
Vai Tu saproti...
Vai Tu zini, ko viņa domā?..
Kad paiet laiks..
Un Tu redzi, ko viņa redzēja...
Tu redzēsi...

mazie piecpadsmit.

kādēļ Viņai vajag apspiest...
Viņas iekšējās sajūtas...
Kādēļ izlikties?...
Viņai nav dzīves...
Dzīve no tuvām ilgām...
Nu viss, ko Viņa vēlas...
Ir trīs mazas vēlēšanās...
Viņa vēlas redzēt ar Tavām acīm..
Viņa vēlas smaidīt ar Tavu smaidu..
Viņa vēlas jauku pārsteigumu...
katru mīļu brīdi...
 
...Viņa vēlas redzēt ar Tavām acīm..
Viņa vēlas smaidīt ar Tavu smaidu..
Viņa vēlas jauku pārsteigumu...
katru mīļu brīdi...

...mazie piecpadsmit... "

klau, debess ir lauzta. Atkal pusnaktī... tāpat kā vētra. Tur ārā.
es paskatījos augšup... un vēroju.. kā tā mani... sadragā.
un tad es mirstu.
 Runā ar mani. runā... piekļauj savu muti tuvu manējai.
lai varu just... elpu Tavu...
Tā gluži kā vējš... laižas lejup... kā melna nakts.
tā lauž... un spiež mūs...
Dzirdi, lietus līst. vēss vējš gar maniem aizvērtajiem plakstiņiem.
un nekas vairs nav palicis...
runā ar mani.... turi cieši... pie manām lūpām..savējās.
pusnaktī.
debess plaisā. es zinu kā Tu jūties...
jūties kā lietus tur ārā...

atkal sajutos kā bērns bez mātes... tālu prom. tālu no mājām.
apkārt miljoniem seju. nodiluši vaibsti.
atkal bradāju savus bērnības ceļus.. bet skatos- debesis lauskās. novelku sandeles... un eju basām kājām.... sajūtu vieglo, zaļo zāli pieskaramies manām pēdām... tā smaržo. un nedaudz kutina.
un tad es uzkāpju uz ceļa... smilšaina. mazi akmentiņi dursta pēdas. lieku soli. un uzkāpju tieši uz lauskas. debesu lauskas. sagriezu kāju... varēja sajust kā karstās asinis pulsē. tumši sarkanas, plūsdamas caur manām artērijām, izlīst drūmajos putekļos.... jutu tikai karstās asinis. un nebija sāpju. tikai šis saldi rūgtais strautiņš.
pavasara saule spīdēja. un vējš, domādams,ka arī ir pavasara, plūda garām brūcei. viegli skūpstīdams mazo pēdiņu.
asinis sarecēja. bet sajūtas palika. tāpat arī rēta.

Kad durvis aizcērt manā priekšā... es atveru logus... un ieelpoju svaigo nakts gaisu... dziļi plaušās... asinīs uzsūcu to. Kāri sūcu... gaiss sajaucās ar asins garšu. Auksta vēja brāzma ietraucās istabā. Nodrebu. Aiztaisu logu. Jūtu... tūlīt kauns, sāpes, nožēla un mīlestība pārvērtīsies naidā. Naidā. Negribu to. Nē nē, es tam nedrīkstu ļauties. Kad ir tik grūti. Neļauties. Un nav neviena. Tikai melni putni. Tie iepleš spārnus... brīdi sastingst kā pirms kritiena... un laižās bezdibenī... auksta vēja brāzma vēlreiz pārskrien gar pašu ādas virsu. vieglas trīsas. ļaujos tām... Pelēkzili mākoņi... gluži kā gleznā. Zinu. Aiz mākoņiem saule. Naids ir mākoņi. Un mīlestība - saule. Tā vismaz saka. Viņi. Un neviens konkrēti. Tikai uz kraukļa ogļu melnajiem spārniem uzkrīt saujiņa spilgti baltu sniega paarslu. Un nekūst. Nekūst tās...

dodiet nabadziņiem maizi (var arī Marseļas maizīti,kas svaigi cepta, silta un kriukšķīga,un maksā tikai santīmus ne vairāk kā desmitus trīs.) un vafeles. var arī pacienāt ar kādu tasīti tējas un iedot kādu cepumu. un nedusmoties,ja izlīs tēja un cepums sadrups. viņi nav raduši tā ēst. viņi ir satraukušies.
viens piegāja man klāt. ar plasmasas traucinju. laikam naudu(?) vēlējās, lai tur ieberu. Bet varbūt siltu tēju nabadziņš gribēja. tasīti karstas tējas. brīdi sajust fizisku siltumu sevī, un uz brīdi aizmirsties,ka nav kur palikt.

"... Vinji veel man ljaunu, bet dara labu. ..."

Ir reizes, kad skumjas paarveershas naidaa... un otraadi- kad naids paarveershas skumjaas....

Zaale ar lokiem un triis siveentinji paarskrien tai paari viegli vieglinjaam, un nezina, ka vilks tur netaalu gulj un sapnjo par svaigu galju.

Ieklausos klusumaa...