omiite_aabelee

pirmo reizi tu pirmais uzrakstīji. vai darbojas taktika = nelikties ne zinis, kad esi ilgi uzmācies otram cilvēkam ar sevi? nezinu, bet zinu vienu - tevis man nevajaga. man vajag vēl aizvien. to BŌOOM - kas katru dienu man iemet acīs - heii - es taču esmu kopā. es taču esmu laimīgs. nu jā - ne velti šodien, kad gāju pāri ielai un tevi redzēju ar auto pieripinām, pasmaidīju un sūtīju vidējā pirksta siluetu. un aizgāju... pēc tam gan sajutos tā, ka varētu domāt, ka tas aiz ļauna prāta un aizsūtīju sms " :P " .... vāja esmu. traki vāja.////./,/,..,.

jau prom. mirklis ātrs un nav. pēdējās divas nedēļas visi apkārt viens no otra atvadās. citi nepaspēj atvadīties, citi paspēj - ar solījumiem satikties. sola... solīt sola, bet nedeva - t.dz.! jādod. kamēr varam viens otram dot. redzu pavisam skaidri - dzīvība karājas mata galā un nezini, kad tā padosies liktenim un ļaus sevi nopļaut...

nē, bet tā padomāju un domāju - pat mans pelēkais stūris vairs nešķiet tik drūms, pat mana iekrāmētā realitāte un ledusskapja sānos iedzītās kājas ir nieks.... jo es zinu, ka apkārt valdīs tukšums... bet ne uz ilgu. pārmaiņu laiks klāt. atkal sagaida kas jauns. viss, kas notiek, taču vēršas par labu, ne?

deviņās rūtīs savietoju skaitļus.
deviņi cipari piepilda pustukšas deviņas rūtis.
deviņi vienādi cipari dažādos deviņos kambaros.
viena loģika un viens vienīgs atrisinājums.

kāpēc tik vienkāršas šķiet šīs skaitļu mīklas, kad nevaru sevi vienu ievietot vienā vienīgā rūtī - d=z=ī=v=ē?

ar sāpīgu smeldzi vēros tavā miegā. tava norobežotā poza apmūrēja ledainas sienas. tavs smaids, saņemot naksnīgas īsziņas, ar gaismas ātrumu un vairāku tonnu spēcīgu spēku, caurdūra mani no galvas līdz kājām. mani pāršķēli uz pusēm un es sadrupu. [...] pa vidu mums sēdēja puisis. pāri viņam trīcoši aizgāja viņas vārds. un tu neapmulsi, nesatrūkies. tu drīzāk atviegloti nopūties... [...]

esmu iztērējusi savu pieturzīmju limitu PUNKTS rakstu reizi otro PUNKTS laikam ir iekrājies mazliet PUNKTS redzu kā viņa mokās uz dīvāna PUNKTS spaida telefonu PUNKTS esmu laupījusi viņai internetu PUNKTS un otra guļ PUNKTS salda nakts PUNKTS pavasarīgi PUNKTS šodien papildināju savas pierakstu lapas PUNKTS redz nu ar ko KOLS

* man patīk kā smaržoja tavi palagi
* tava seja iemūžināta manā sirds albūmā. pārskrien silti pār kauliem
* rīta skūpsta vietā mēs sniedzam viens otram klusumā ietītas pļaukas...

zi end PUNKTS

ko lai saka. mēdz gadīties tā. ka tu iepinies palagos. iepinies, bet tomēr - labāk nepaliek. gadījumi intriģē, bet arī nogalina. morāli atkal ir robs. vienmēr, kad skumji, salaižu visu vēl spēcīgāk un dziļāk dubļos.

bet paldies tev, ka šodien man raksti. paldies, ka atbildi, pat ja neko nejautāju. žēl, ka tu būsi lādu laiku prom, bet, no otras puses - man jo labāk. atbrīvošos no zināmas apsēstības ar tukšām domām.

eju uz dušu, jūtos netīra. izvazāta.

šodien nopirku pierakstu lapas. taisos rakstīt. domas, jau laikam. bet punktus lietoju vēl aizvien - ar uzviju. pelēks laiks nu ir ārā, tātad - izkrāsot sevi pagaidām nesanāks. bet es gaid zvanu. došos ciemos. ārpus šīm te sienām, kas mani mazliet smacē. es dzīvoju iesprostota pelēkā stūrī - bez loga, bez kārtīgas gaismas. paļaujos uz pagarinātāju. katra iemītnieka došanās ārpus un iekšpus šīs telpas notiek cauri manai guļamistabai/ēdamistabai un atpūtas telpai (vienlaikus). tāda sajūta reizēm, it kā čību švīkstoņa ietu man cauri un skrāpētos gar krūšu kurvi. kopmītnes - jumts virs galvas, pa lētu naudu - bet privātās dzīves nekādas. jo kad gribas klusumā iedegt sveces, tad kāds aiz astmas mirst nost (hiperbola). kad gribas tumsā gulēt un skatīties griestos - deg sīcoša, acīs spiedoša gaisma. kad gribas aizvērt skapi - durvis vienkārši izkarājās ārā un paiet pāris minūtes, tās atdabūjot kaut cik vietā.... visam pa vidu - tv programma ar seriāliem un fimām, kurus neviens neskatās, bet taisa dzīvē... :/ tikai reizēm tā gribas atbrīvoties no visa. citkārt pieņemu, jo mani arī pieņem. tas ir dadudz - savstarpēji vienam otru pieņemt tādu, kāds viņš ir. kā arī pieņemt lietas, lai cik sāpīgas tev arī tās nebūtu, kādas tās ir.

nekad vairs neatstāj savu lūpu ēnu uz mana kakla - gribēsies tad tev ieskrāpt vaigā. tas man tomēr radīja uz brīdi sīkas nepatikšanas un liekulīgi liekas fantāzijas, un dažādu situāciju modeļus... nedari tā, sarunāts?

nomainu draugiem.lv info. atkal. tāpat kā bildes. šodien aizraujos ar punktiem. laikam lauzu vārdus un teikumus tāpat kā domas un sirdi. salauzta. saliekta. sacirsta. sadragāta. izspārdīta. nomesta. riebīgi... iešu spēlēties ar vēju - svaigi piekrāsotais sirmums dzen saulītē. it kā jau mācos tagad. bet kaut kas ir piebāzts pilns un taisās sprāgt. jāraksta te. liekas, ka nekur neiederos... neko negribas. ja nu vienīgi palīst zem segas un cerēt, ka nāks kāds, kas samīļos... pēdējo reizi, ar riebumu, atzīstu, patīkamu buču saņēmu uz kakla... atdarīju ar to pašu. m, patika. bet ne domas un ne darbu uz ko vairāk. tā ir skaista draudzība, ja tā var :) bet es tomēr esmu pelēka. acis man pelēkas, matu krāsa, ja neķimizētos, arī. un ko lai izdomāju? laikam neko? ir jāatsāk kaut kas, ir jāuzņem kāds mērķis, pārāk bez jēgas dzīvoju.

baigi... nu dikti vispariigu nosaukumu uzliku savam pirmajam lielajam ierakstam. teiktu - driizak mazajam.

ir tikai taa kaa ir - negribas ne par ko domat, jo - paarak bail paliek atceroties. vieglak fantazet, pa gaisu... zimet, fotografet un datora darboties,neka realitate dzivot. ka izliist? hm. neka, jo tas parversas par atkaribu. virtuala realitaate ir mana realitate.! luv`