šodien nopirku pierakstu lapas. taisos rakstīt. domas, jau laikam. bet punktus lietoju vēl aizvien - ar uzviju. pelēks laiks nu ir ārā, tātad - izkrāsot sevi pagaidām nesanāks. bet es gaid zvanu. došos ciemos. ārpus šīm te sienām, kas mani mazliet smacē. es dzīvoju iesprostota pelēkā stūrī - bez loga, bez kārtīgas gaismas. paļaujos uz pagarinātāju. katra iemītnieka došanās ārpus un iekšpus šīs telpas notiek cauri manai guļamistabai/ēdamistabai un atpūtas telpai (vienlaikus). tāda sajūta reizēm, it kā čību švīkstoņa ietu man cauri un skrāpētos gar krūšu kurvi. kopmītnes - jumts virs galvas, pa lētu naudu - bet privātās dzīves nekādas. jo kad gribas klusumā iedegt sveces, tad kāds aiz astmas mirst nost (hiperbola). kad gribas tumsā gulēt un skatīties griestos - deg sīcoša, acīs spiedoša gaisma. kad gribas aizvērt skapi - durvis vienkārši izkarājās ārā un paiet pāris minūtes, tās atdabūjot kaut cik vietā.... visam pa vidu - tv programma ar seriāliem un fimām, kurus neviens neskatās, bet taisa dzīvē... :/ tikai reizēm tā gribas atbrīvoties no visa. citkārt pieņemu, jo mani arī pieņem. tas ir dadudz - savstarpēji vienam otru pieņemt tādu, kāds viņš ir. kā arī pieņemt lietas, lai cik sāpīgas tev arī tās nebūtu, kādas tās ir.
nekad vairs neatstāj savu lūpu ēnu uz mana kakla - gribēsies tad tev ieskrāpt vaigā. tas man tomēr radīja uz brīdi sīkas nepatikšanas un liekulīgi liekas fantāzijas, un dažādu situāciju modeļus... nedari tā, sarunāts?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}