| |
[6. Jun 2026|19:46] |
Izrādās, kā tagad nav iespējams pasutīt, lai piegadā alu uzreiz uz mājām, jāgaida sešas stundas. Tā nu vienas alus bundžaa vietā es tagad esmu iztrejtarējusi puspudeli mājas aveņu vīna, ko nopirku Bīriņos. Tā kā es nedzeru īpaši bieži, jūtos viegli noreibusi.
Čatā ar brāļiem pateicu, kā esmu ar mieru esošajam izraisītajām piemineklim, lai tikai tas būtu uzlikts. Bet viens brālis grib papildus rotājumus, otrs grib vispār pārtaisīt. Kaut viņi par mūsu dzīvo mammu rūpētos tikpat cītīgi kā par to pieminekli.
Bet nevienu nevar izglābt, ja viņs negrib tapt izglābts. Tāpēc mammai, visticamāk, tā arī nāksies dzīvot bez siltā ūdens turpmāk. Ja viņa visas savas vēlmes izsaka tikai divatā ar mani, tad nu tā ir viņas izvēle. |
|
|
| |
[6. Jun 2026|00:38] |
Šodien vienkārši atguvu enerģiju vienatnē. Pamazām atgriežos pati savā ādā.
Pēc nedēļas vecākajai brāļa meitai izlaidums devītajā klasē- kā skrien laiks. Diez, ko tagad dāvina uz izlaidumu? Es biju domājusi aploksni ar naudu un skaistu kartīti. Bet varbūt tomēr vēl papildus arī kādu grāmtu? Bet tas tajā gadījumā, ja tikšu no darba, viņai izlaidums piektdienā desmitos. Agrāk taču izlaidumi bija sestdienās, kopš kura laika tos rīko darba dienās? Tāpat tās eglītes ar obligāto vecāku piedalīšanos darba laikā? Kurš strādājošais vecāks vispār uz tādām tiek? |
|
|
| |
[2. Jun 2026|00:47] |
Šodien jaunākais brālis aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Reizēm man liekas, ka es esmu neredzama. Un reizēm es jūtos kā suns, kuram sit pa galvu ar pātagas kātu.
Mamma šodien lūdza mani palikt ilgāk, jo viņai vajag manu palīdzību ar darbiem.
No vienas puses - es izjūtu pienākuma sajūtu pret mammu. Bet es gribu mieru. |
|
|
| |
[1. Jun 2026|18:42] |
|
Gribu uzrakstīt testamentu, lai pēc manas nāves nestātos spekā likumiskā mantošana. Vēl es gribu uzrakstīt nosacījumu, lai mani kremē un manus pelnus izkaisa. Negribu gulēt mūsu dzimtas kapos. Un lai mans jaunākais brālis pēc manas nāves nenāk uz manām bērēm. |
|
|
| Zaļošana |
[28. Maijs 2026|17:38] |
| [ | Mūzika |
| | Hildegard von Bingen - O vis aeternitatis | ] |
Hildegarde no Bingenas "Tikumu ordenis"
"Iesākumā it visa radība zaļoja, tās vidū puķes ziedēja, tad zaļošana iznīka Un karavīrs redzēja un teica: "Es to zinu, bet zelta skaits vēl nav pilns. Uzlūko mani, savas tēvišķības atspulgu: es savā miesā pārciešu pilnīgu izsīkumu, pat mani bērni trūkumā nīkst. Un nu atminies, ka pārpilnībai, kas radīta sākumā, nevajadzēja izkalst un ka tolaik tu nolēmi nenovērst skatienu, līdz ieraudzīsi manu miesu dārgakmeņiem klātu. Jo mani pārņem vājums, kad visi mani locekļi atsegti izsmieklam. Tēvs, skaties, es tev rādu savas brūces. Un nu, cilvēki it visi, lieciet ceļus tēva priekšā, lai viņš pasniegtu jums savu roku."
( Viriditas ) |
|
|