viņam nebija viedokļa,

nebija ieradumu;

viņš bieži sēdēja, sakrustojis kājas,

atvilka elpu pēc skriešanas;

viņa matus rotāja cekuls

un viņš netaisīja grimases,

kad tika fotografēts.

 

Kad bērns bija bērns,

bija laiks jautājumiem:

kāpēc es esmu es, nevis tu?

Kāpēc es esmu šeit, nevis tur?

Kad sākās laiks un kur telpai ir robeža?

Ja ir zināms, ka ir cilvēki

un ir ļaunas lietas:

vai Ļaunums eksistē?

Kā tas var būt ka es

(kas esmu es)

nebiju pirms tam,

kad es sāku būt?

Un kā tas var būt, ka kādudien es

(kas esmu es)

vairs nebūšu, kas es esmu?

 

Kad bērns bija bērns,

viņš aizrijās ar spinātiem, pupiņām,

ar rīsu pudiņu un sautētiem ziedkāpostiem,

un to visu viņš ēd arī šobaltdien,

un ne jau tāpēc,

ka “tā vajag”.

 

Kad bērns bija bērns,

viņš reiz pamodās svešā gultā,

un reizi pa reizei dara tā vēl arvien.

Tolaik daudzi cilvēki viņam likās skaisti –

nu tikai daži, un arī vien laimīgas sagadīšanās pēc.

 

Viņš bija skaidri iztēlojies, kāda ir Paradīze,

un tagad ik pa brīdim saprot, ka viņam

nebija ne jausmas par Neesamību,

un, to, saprotot, viņam allaž jānodreb.

 

Kad bērns bija bērns,

viņš aizrautīgi rotaļājās;

arī tagad viņš rotaļājas tāpat,

bet tikai tad, ja šīs rotaļas nozīmē darbu.

 

Kad bērns bija bērns,

viņš varēja paēst, notiesājot vien ābolu

vai šķēlīti maizes,

un arī tagad tas ir tāpat.

 

Kad bērns bija bērns,

ogas piepildīja viņa plaukstas tā,

kā tikai ogas to var,

un arī tagad tas ir tāpat;

svaigi valrieksti mēli padarīja raupju,

un arī tagad tas ir tāpat;

katra kalna virsotnē viņš ilgojās

pēc vēl augstāka kalna

un katrā pilsētā viņš ilgojās

pēc vēl lielākas pilsētas,

un arī tagad tas ir tāpat;

viņš ar sajūsmu sniedzās

pēc ķiršiem galotnes zaros