par nedrīkstēšanu
Rīta pusē biju iemaldījusies bērnu spēļlaukumā kopā ar mazu meiteni. Mēs abas laiski šūpojāmies un vērojām citus bērnus un viņu pavadoņus. Secinājām, ka bērniem neļauj darīt to, ko viņiem gribās. Miskastē skatīties nedrīkst. Kaut gan, cik atceros no savas bērnības, miskastēs varēja atrast visādus brīnišķus dārgumus. Daži pavadoņi neļāva saviem bērniem komunicēt ar citiem bērniem, un aiz piedurknēm vilka tos projām. Dažas pavecākas pavadones neļāva bērniem kāpt lejā pa kāpnēm no bērnu slidkalniņtiltiņkāpņbūves, jo bija izdomājušas, ka obligāti ir jāizmanto slidkalniņš.
Vēlāk satiku Emīlu. Emīlam ir četri gadi. Viņš rakņājās zem ozola. Un es pieķēru sevi sakot, ka nedrīkst ņemt rokās vecas zīles, jo viņās dzīvo lieli, balti tārpi.
Un tā atkal atceros savu bērnību. Jau toreiz mēs kopā ar Māti 2 secinājām, ka bērni neko nedrīkst, viņi pat nedrīkst nedrīkstēt, jo viņiem vēl nav astoņpadsmit.
Vēlāk satiku Emīlu. Emīlam ir četri gadi. Viņš rakņājās zem ozola. Un es pieķēru sevi sakot, ka nedrīkst ņemt rokās vecas zīles, jo viņās dzīvo lieli, balti tārpi.
Un tā atkal atceros savu bērnību. Jau toreiz mēs kopā ar Māti 2 secinājām, ka bērni neko nedrīkst, viņi pat nedrīkst nedrīkstēt, jo viņiem vēl nav astoņpadsmit.