sapnis
Ar vairākām dāmām bijām apmetušās greznā villā nelatvijā. No rīta, kāpjot lejā pa kāpnēm, vēroju pārējo meiteņu vakardienas veikumu, kas bija piekārts pie sienas blakus aizkariem. Visām vienādi kvadrāta formas audekli un viens un tas pats skata punkts. Pati iepriekšējās dienas aktivitātēs nebiju piedalījusies, jo, kā nopratu, esmu bijusi piedzērusies un visu nogulējusi. Villas pārvaldnieks bija neapmierināts un pukojās, ka nenožuvušie eļļas darbi noķēpās sienas un vējā plīvojošos zilos aizkarus. Tikām izsauktas uz pārrunām viņa pārsmalcinātajā otrā stāva kabinetā, kas bija pilns ar uzvalkos tērptiem apsargiem un zeltu. Prom ejot un izvairoties no apsargu skatieniem, centāmies nozagt katra pa konfektei, kas bija saliktas mazos trauciņos (katrā ne vairāk par 4 konfektēm) uz maziem galdiņiem galerijā, kas veda uz kāpnēm.
Vēlāk, paņēmušas savas segas, devāmies ārā uz nelielu pļaviņu pie villas. Arī šodien bija ieradušās pozēt divas poļu māsas no kaimiņu mājas ar savu divstāvu gultu. Izklājāmies viņām apkārt uz savām segām un sākām. Inese teica, ka viņai ir kūka un vīns, bet tas vakaram, tagad dzersim ūdeni. Mēs visas piekritām un turpinājām.
Ap pusdienlaiku pildījām erudīcijas testu. Es rokās turēju kartīti ar ainavu, kurā vajadzēja atrast dreifējošu molu. Tā kā neviena no mums to nespēja izdarīt, iekāpām attēlā un attapāmies dubļos. Nevilcinādamās metos diskusijā ar kādu ārzemju mākslas profesoru. Viņš bija pārliecināts, ka mūsu sākotnējā versija ir patiesa un mols ir dubļi, kuros stāvam. Es, skatīdamās uz prožektoriem izgaismoto zemūdens orhideju plantāciju, nepiekritu un secināju, ka dreifējošais mols drīzāk ir uz koka konstrukcijām būvētais ceļš, kura vidū atrodas balts tualetes pods un kas negaidīti beidzas virs ūdenstilpnes. Mums atvēlētajam laikam strauji ritot uz beigām, to arī izvēlējos par savu galējo atbildi. Tā protams izrādījās pareiza, un mēs apmierināti rāpāmies ārā no dubļiem pa improvizētām vertikāli stiprinātām koka dēļu kāpnēm.
Pa to laiku, bija ieradies bebis, kuru, kā izrādās bijām nākuši sagaidīt. Apmainijāmies ar visu iespējamo un atstājām bebi uz kāpnēm gaidīt mammu. Pārējie barā devāmies uz izstādes atklāšanu, kas līdzinājās tai, kurā biju vakardien, tikai 1. stāva slēgtā vakara vietā rādīja melnbaltās filmas un smaržoja pēc karstvīna, bet 3. stāvā nebija brīnišķīgās Sandras, toties dalīja ar ābolu ievārījumu pildītus pīrādziņus.
Mājupceļā iegriezos kādā latviešu visādu lietu pārdotavā, jo vēlējos uzsākt sarunu par salātiem, lai vairāk iepazītos ar šejienes latviešu sabiedrību. Tomēr, neviļus izdzirdējusi pārdevēju sarunu par veciem pārtikas produktiem, nokaunējos un nekavējoties aizgāju.
Attapos uz milzīga krustojuma, kuru tikko biju šķērsojusi. Man garām pabrauc motociklists sātanists, ruporā izkliegdams lāstus. Viņš apstājas pie luksofora aiz sarkanās gaismas. No viņam priekšā stāvošā automobīļa izkāpj divi vīrieši (par kuru vīrišķību liecina viņu ārkārtīgi spalvotās krūtis) puķainās kleitās, ar mikrofoniem rokās un uzsāk sarunu ar motociklistu sātanistu par bērnības traumām un citām problēmām. Uz ielas esošie cilvēki stājas baros, lai vērotu notiekošo. Es patiesi nožēloju, ka manā telefonā nav kameras, un smejos.
Vēlāk, paņēmušas savas segas, devāmies ārā uz nelielu pļaviņu pie villas. Arī šodien bija ieradušās pozēt divas poļu māsas no kaimiņu mājas ar savu divstāvu gultu. Izklājāmies viņām apkārt uz savām segām un sākām. Inese teica, ka viņai ir kūka un vīns, bet tas vakaram, tagad dzersim ūdeni. Mēs visas piekritām un turpinājām.
Ap pusdienlaiku pildījām erudīcijas testu. Es rokās turēju kartīti ar ainavu, kurā vajadzēja atrast dreifējošu molu. Tā kā neviena no mums to nespēja izdarīt, iekāpām attēlā un attapāmies dubļos. Nevilcinādamās metos diskusijā ar kādu ārzemju mākslas profesoru. Viņš bija pārliecināts, ka mūsu sākotnējā versija ir patiesa un mols ir dubļi, kuros stāvam. Es, skatīdamās uz prožektoriem izgaismoto zemūdens orhideju plantāciju, nepiekritu un secināju, ka dreifējošais mols drīzāk ir uz koka konstrukcijām būvētais ceļš, kura vidū atrodas balts tualetes pods un kas negaidīti beidzas virs ūdenstilpnes. Mums atvēlētajam laikam strauji ritot uz beigām, to arī izvēlējos par savu galējo atbildi. Tā protams izrādījās pareiza, un mēs apmierināti rāpāmies ārā no dubļiem pa improvizētām vertikāli stiprinātām koka dēļu kāpnēm.
Pa to laiku, bija ieradies bebis, kuru, kā izrādās bijām nākuši sagaidīt. Apmainijāmies ar visu iespējamo un atstājām bebi uz kāpnēm gaidīt mammu. Pārējie barā devāmies uz izstādes atklāšanu, kas līdzinājās tai, kurā biju vakardien, tikai 1. stāva slēgtā vakara vietā rādīja melnbaltās filmas un smaržoja pēc karstvīna, bet 3. stāvā nebija brīnišķīgās Sandras, toties dalīja ar ābolu ievārījumu pildītus pīrādziņus.
Mājupceļā iegriezos kādā latviešu visādu lietu pārdotavā, jo vēlējos uzsākt sarunu par salātiem, lai vairāk iepazītos ar šejienes latviešu sabiedrību. Tomēr, neviļus izdzirdējusi pārdevēju sarunu par veciem pārtikas produktiem, nokaunējos un nekavējoties aizgāju.
Attapos uz milzīga krustojuma, kuru tikko biju šķērsojusi. Man garām pabrauc motociklists sātanists, ruporā izkliegdams lāstus. Viņš apstājas pie luksofora aiz sarkanās gaismas. No viņam priekšā stāvošā automobīļa izkāpj divi vīrieši (par kuru vīrišķību liecina viņu ārkārtīgi spalvotās krūtis) puķainās kleitās, ar mikrofoniem rokās un uzsāk sarunu ar motociklistu sātanistu par bērnības traumām un citām problēmām. Uz ielas esošie cilvēki stājas baros, lai vērotu notiekošo. Es patiesi nožēloju, ka manā telefonā nav kameras, un smejos.