| |
[Apr. 20th, 2009|08:50 pm] |
vai ir iepsējams neapzināti, bet tomēr mīlēt kādu, kuru Tev liekas, ka nemaz ar nemīli, jau vairākus gadus?
savādi, aizvien vēl zinu dziesmas vārdus un ritms šķiet mīļš un tik ļoti pazīstami tuvs. Un liekas, ka esmu bijusi noilgojusies pēc tām domām un sajūtām, pēc dziesmas un kontakta ar kādu no pagātnes.
bet nekādā gadījumā nevēlos atgriezties tajās sajūtās, domās un vēlmēs pavisam. tik mazliet vēlos pafunktierēt un padomāt par to kā būtu, ja būtu, un kā bija un tā.. nekas īpašs, tik pagātnes apcerējumi.
........
un Tu vienmēr man tik ilgi liec gaidīt un nekad tā arī neatklāj kā ir, kā Tu vēlies lai ir un kā Tu gribi, kāpēc Tu gribi. Tavu acu skatienu es atminos kā šodien tvertu, un Tavu smaidu nupat justu. Tu neesi man vairs tuvs tā kā varētu likties, bet gan kaut kā- atmiņu neatņemama sastāvdaļa, par ko pateikties. Tu devi man nebeidzamu mācību un pieredzi tajā, kā nevajag visu salaist pilnīgās lupatās.
........
cik gan gadus es vēlējos būt starp jums, bet tā arī pagātni man neizdevās izmainīt. nu ir pagājuši visi šie gadi un esmu tik tālu prom no jums, no jūsu acu rauga, no jūsu intereses loka un siltuma, no jūsu draudzības, mēs vairs neesam tās mēs, kas reiz bijām un varējām būt. man tik ļoti vēl aizvien pietrūkst jūs..
....
un man sitas straujā sirds. un man ir interese kontaktēt. un es pat nesaprotu, kas tieši man pietrūkst no Tevis. vai Tu zini? cik vienaldzīgi, tik ieinteresējoši.
un viss. punkts. |
|
|
