| |
[Jan. 16th, 2008|06:47 pm] |
un ja es Tevi vairs nekad nesatieku?! un ja mēs vairs nekad netiksimies, tik uzturēsim to spēku ar tā palīdzību, ar kuru vienmēr esam uzturējuši! Tu liec man celties un liec man krist, Tava klusēšana mērdē manas izjūtas.. Tu atvēsini mani un padari aukstu, nejūtīgu.. Tu panāc manu bezspēku, vien klusējot. Tu panāc manu laimi un siltumu ar kaut vienu vārdu, kas pārklāj mani un atkal sasilda izstīgušās karstuma stīgas. Un Tu liec man smaidīt. Un Tu liec man kaislē grimt.
Tu biji mana fantāzija, kļuvi realitāte.. nu atkal esi vien fantāzija.
es biju Tava fantāzija, kluvu par realitāti.. nu atkal esmu vien fantāzija.
vārds vien ir nepatiess! tā vietā ir spēcīga eksistenciāla būtība, kas sevī ietver tik daudz sajutu, emociju, vēlmu, fantāziju, cerību, pārdomu un ilgu.. šīs mūžīg.ās ilgas, kuras tā arī īsti netiek apmierinātas, remdētas. tās mūždien tiek padzirdīas ar kaisles vārdiem, taču ne pilnīgi. pietrukst vien piliens un mēs būtu padzērušies.
vai reiz mēs kļūsim realitātes sastāvdaļa? vai reiz mēs spēsim no rīa pamosties un just otra siltumu līzās, zinot, ka tas būš arī nākamajā rīa, pilns kaislības, ticīas un spēka. Un ja nu tā ir mūsu patiesā, spēcīgāka mīlestīa, kāda mums maz ir lemta, taču mēs to neizmantojam?! un ja nu mēs esam neatdalama sastāvdaļa.. starp debesīm un zemi ir horizonts, uz kura mēs balansējam.. mēs varētu balansēt vēl ilgi, svārstoties, gandrīz paslīdot, gandrīz paceļoties gaisā, gandrīz izgaistot.. un vēl aizvien "gandrīž", jo viss netiek izdarīts, paveikts, izsapņots, izvēlēts un izcerēts līz galam..
Ko mēs nodaram sev? un ja nu mums ir lemts tomēr mīlēt un būt mīlēties, paeicoties otram? mēs taču nespejam atteikties no otra! vao tad ta nav patiesība? mēs nespējam.. |
|
|
