| |
[Jan. 2nd, 2008|04:01 pm] |
es reizē īsti nesaprotu, kas padara mūsu savienību tik nepārspējamu, tik interesi par otru nezaudējošu, es neredzu Tavu smaidu, bet es ziu kāds tas ir. Es nedzirdu Tavu balsi, bet es zinu, kāda tā ir. Tu atkal neesi noskuvies un es spēju sajust Tavu asi maigo bārdas pieskārienu manam vaigam, kā Tu tā it kā novelc savu bārdu gar manu kaklu.. Tu noskūpsti mani..
es labāk mazliet noklusēšu to, ko es tikko sapratu..
nespēju vairs dzīvot bez Tevis, draudziņ.. . |
|
|
