| |
[Nov. 26th, 2007|10:36 pm] |
es vnk brīžiem nezinu, ko teikt, es brīžiem sastingstu klusumā un vēlos, lai Tu dzirdi manu tukšumu.
Tu skaties man acīs, Tu meklē to kontaktu ar manām. un brīžiem tas ir. Tu saki kaut ko it kā apkārtējiem, taču patiesībā Tu to saki man.. Tu pārliecinies ar skatienu vai esmu dzirdējusi Tevis sacīto. Un man brīžiem tik ļoti Tevis trūkst.
un nu es nolēmu pildīt sevi ar Tevi.
6.dien Tu man piedevi.. 6.dien es Tev piedevu. mēs nu slīgstam mierā un patīkamā gaisā.. es vēlos apskaut Tevi un pateikt, ka man Tevis trūcis šos 3 gadus. Bet kā draugs, kāds biji pirms visa tā, nevis puisis.
Tu esi mana atslēga uz atgriešanos! |
|
|
| |
[Nov. 26th, 2007|10:47 pm] |
6.dien es sajutu , ka esam piedevuši.
pēc tam apziņa par to, ka man viņa ir trūcis visu šo laiku (kā draugs, ne puisis) mani tiešām samulsinājusi.
nē, man jau neko nevajag, nē, es jau neko negribu. nē, tas neko nemaina.
šodien nebiju kursos. satikos ar Reini, aizgājām uz skyline. izstāstiju, ka jūtos pazudusi, ka tukšums man liek pamazāk jukt prātā. viņš mazliet palīdzēja. kāpēc tikai mazliet? tāpēc, ka problēma jau ir manī un man pašai ar to jātiek galā. Tikai nesaki Reinim, ka viņš ir laimīgs! Tu taču pats to saprastu, ja redzētu un dzirdētu tās sarunas. viņa vientulība man liek celt galvu gaisā un nepadoties, bet Reinim savukārt pašam ir jāatzīstas sev..ar Reini- kā Hitlers un Ļeņins!
nu es spēlēju abās frontēs, bet kura būs tā fronte, kuras pusē beigās nostāšos- man nav ne jausmas. es gribu izstāties no Reiņa un Lauriņas spēles. Un viņš atsakās atzīt, ka Lauriņa viņam ko nozīmē, bet Lauriņas acis nespēj melot, kad runa ir par Reini.. |
|
|
| |
[Nov. 26th, 2007|11:00 pm] |
apstājies laikā un sniedz man roku! sniedz man kliedzienizturīgu elpu, kas aizšausies līdz Tevīm un pateiks tos vārdus, kurus vējšs rudenī un pavasarī aizpūš aiz kalna.. es gribu mērdēt savas rokas tajā aukstajā upē, kas tek starp mums! Tu zini šīs dziesmas vārdus, mēs mācījāmies kopā tās melodiju.. Tu dungoji to manā ausī pirms miega un dzirdīji mani ar tās radīto baudu. Un nu Tu raugies manī tā, it kā šīs upes nebūtu, it kā tā nekad nav bijusi. un Tu gribi, lai es aizmirstu? Lai es vairs neredzu to? Tu gribi, lai izbrienu to un nonāku otrpus upei? vai Tev šķiet es darīšu to pēc visa tā, kam mēs esam izgājuši cauri? pēc tā, ko esam otram nodarījuši mēs spēsim pilnībā ļauties otra apskāvieniem? Un Tu tici, ka mēs spēsim milēt?!
es nezinu, ko Tu gribi, kad raugies manī tā. Es nezinu, ko vēlos, kad atbildu Tev tā pat.
slīksti manī es lūzos Tev.
ļaujies, mīļā!- es lūdzu sev.
spēlē šo melodiju dienā un vakarā, naktī sapņos tinot Tavu pieskārienu degsmi ap sevi, sildot savu miesu, garu, dvēseli.. Tu iesēji manī pukstošu sirdi. Es nespēju par to vien Tevi tā izslēgt no visa, ko daru, no visa, ko redzu, no visa, ko .. Tu vnk esi tur, šeit, aizvakar! Un es esmu ar Tevi tur un tad, tagad un šeit. Es jau saku, ka piemirsu, Tu saki to pašu, taču.. vai ko tādu maz var piemirst?!
un es ceru, ka tas viss beidzot nogrims šajā bezgalības postā, taču.. patiesībā stāsts nav pat pusceļā uz beigām.. un Tu turpini dungot.. es turpinu spēlēt melodiju.
mums izdosies! |
|
|