| 10:49p |
Vispār nekā grandioza par ko varētu rakstīt nav, bet galu galā ir pagājuši vairāk kā trīs mēneši kopš pārvākšanos uz Preiļiem un manī beidzot ir iestājies miers. Viss ir tinies tādā ciešā notikumu kamolā līdz es sapratu, ka sapņi piepildās. Un man pat nav bail no šīs triviālās frāzes, jo nekā citādāk to vairs nevar nosaukt. Aptuveni mēnesi aktīvi rosāmies mūsu darbnīcā, baudām vasaras priekus, ezerus un pludmales, vakarus(dažkārt arī rītus) ar draugiem, laukus, mieru un kopābūšanu. Varbūt uz mani tā iedarbojas vasara, bet es gaidu arī rudeni, smaržojošu pēc tomātiem, un ziemu, un pat vispretīgāko slapjdraņķi, jo beidzot es jūtos savā vietā. Šī pilsēta mani baro ar tādu harmonisku labsajūtu un vienkāršumu. Ar to, ka vakarā, kad lielais karstums aizplēn var vienkārši iziet pastaigā ar Vizmu un ilgi pētīt dažādus zemes placīšus, slepenas taciņas un pļaviņas. Lai arī viss te ir šķērsu šķērsām izstaigāts un izošņāts, jūtos kā siltā, mīļā azotē paslēpusies. Šķiet, katra diena atšķiras no iepriekšējās un pamostoties beidzot ir iedvesma un jautājums - "Tā...kur šodien aizlaisties? vai ko tādu interesantu iesākt?". Preiļi ir mans mazais paradīzes dārzs, kuru es ieelpoju katru nakti pirms doties pie miera, vērojot kluso pagalmu un klausoties nakts siseņu simfonijas. |