| 5:01p |
Katrreiz, kad viņš aizbrauc tā saucamajā "komandējumā" un es nedēļu sēžu laukos ar bērnu, tik ļoti gribas savākt sevi un, viņam atgriežoties, radīt iespaidu, ka tā esmu cita, jauna es. Pārspīlēti sakot, it kā radīt sajūtu, ka viņš atgriežas pie citas sievietes. Gribas nomainīt frizūru vai, atbraucot mājās, staigāt kādā iekārojamā veļā, noslēpumaini murrāt un stāstīt lietas, par kurām viņš nekad nav aizdomājies vai dzirdējis no manis. Varbūt mēs abi klusībā kaut ko tādu gaidām viens no otra, bet varbūt tas projicējas no manām zemapziņas fantāzijām un vēlmēm pēkšņi ieraudzīt sev blakus ko svaigu un nepieradinātu. Visdrīzāk tā tas arī notiek, zinot manus centienus sagādāt otram tās emocijas, ko gribas man pašai tad, kad vairs nesaproti, ko īsti grib tas otrs.
Bet atgriešanās brīdī viss ir kā parasti un vēlme kaut ko mainīt nemanāmi noplok. Vākšanās uz Rīga un aklimatizācija dara savu. |