| 4:01p |
Šķiet, ka visa vibrēju un tur dziļi iekšā atvēries zieds pilnīgi svilst. Nejauši sastaptā strādnieka kailā mugura uz mirkli atsvieda mani tādā slow motion, ka tajās pāris sekundēs, ko gāju garām paspēju iedomāties pārāk daudz. Tā mugura bija tik sulīga, pilna spēku, ar vieglu patīkamu iedegumu, tik simetriskām līnijām un lāpstiņām, karstās saules apspīdēta, ka es pilnīgi aizmirsos un nevarēju pārstāt blenzt. Iedomājos kā pirkstu gali ieurbjas siltajā ādā, kājas apvij augumu un... Šādās dienās tik ļoti kārojas pēc stingra, neremdināma un mīloša locekļa.
Reizēm, kad sarakstos ar viņu, mēdzu kļūt mikla. Pat runājot par vissadzīviskākajām lietām. Vienā mirklī ir tāds siltuma vilnis, kas šļācas ārā no iekšām. Un tad man paliek mazliet kauns, bet reizēm acu priekšā kā diafilma pārskrien saraustītas iedomas vai drīzāk atmiņas par kādreizējo kaisli. Kaisle laikam bija vienīgais, kas saturēja tās attiecības. Reizēm šķiet, ka no kaisles ir grūtāk tikt vaļā kā no tādas mīlestības. Kaisle ir samērā divkosīga un neprognozējama kuce, kas mēdz raustīt nervu galus un aizsiet acis prātam. |