| 12:46p |
Вата фак?
Nupat atgriezos no Preiļiem, kur divas dienas ciemojos pie vīramātes. Esmu fiziski un emocionāli izsūkta. Šie braucieni ir kļuvuši samocīti, jo ir taču jāatrāda mazdēls. Un varbūt es par daudz gribu, bet viss šis pasākums nav tāds, ka man no tā būtu vieglāk, jo ar bērnu auklējas vecmamma. Esmu piesieta pie svešas mātes ar to pašu slodzi, kas ir parasti, tikai bez iespējas pasākt to, ko gribētos man. O bože. Pastaiga ar vīramāti un viņas māsu ir tik ļooooti AAAAAAAAAAA. Neskatoties uz to, ka man ir ļoti labas attiecības ar viņām, bet iešana gliemeža ātrumā, jo tante jau ātrāk nevar paiet un pusotra stunda ar sarunām "paskaties, kā viņš sarauj deguntiņu. Kādi viņam zobiņi! Paskaties, kā viņš sit plaukstiņas u.t.t." ir nāvējoši!!!Es skatos uz to bērnu 24 h diennaktī. Vai tiešām viņš var izdarīt kaut ko tādu, ko es vēl nebūtu redzējusi. Viss, kas man atliek, ir набратся наглости un, noliekot bērnu gulēt uz nakti, aizdoties uz pāris stundām pie draugiem, lai iztemptu šampja pudeli un papriecātos par sabiedrību, kuras tik ļoti trūkst jau gadu.
Atgriežos mājās un neko nevaru paspēt. Sīkais brēc, jātaisa viņam ēst, jāizpako maisi ar mantām un viss it kā ir ierasti, bet kā jau dzīvam cilvēkam ar neideālu dvēseli sāk grauzt tas, ka ir 12:00 dienā un aiz istabas durvīm joprojām rāmā miegā guļ māsa. Un es saprotu, ka tas man bojā noskaņojumu. Tad manī kā vienmēr ieslēdzas iekšējais advokāts, kas aizstāv un liek priekšā visus attaisnojumus cilvēkiem, par kuriem mēdzu ne tā domāt vai strīdēties. Tas parasti notiek kā tāds dialogs,
- Bet tu taču arī viņas vecumā gulēji līdz vieniem un diviem dienā vasarās.
- Jā, bet viņa tikai to vien dara, kā sēž pie datora un tad guļ.
- Jā, bet tu arī sēdēji pie datora līdz saullēktam.
Hmm..Tā bija, bet tad es nolēmu detalizētāk atcerēties, ko gan es darīju tovasar, kad man bija 16. Pirmais, ko es izdarīju, aizlaidu ar draudzeni stopiem līdz Ogrei uz ATB koncertu. Naudu biļetēm kaut kā pašas sakrājām. Tad es aizbraucu pirmo reizi uz Rīgu, uz mēnesi, lai strādātu MEGO un nopelnītu naudu savai personīgajai baltajai ģitārai. Dzīvoju pie kaut kādas radinieces, kuru līdz šim nebiju zinājusi. Gatavoju sev pati, karoju ar viņas kaķeni, blandījos vakaros pa Maskačku, jo nenojautu kas tas par rajonu, lasīju "Dziedoņus ērkšķu krūmā", jo tur man nebija ne teļuka, ne datora, ne interneta un pirmo reizi nolēmu pīpēt. Atgriezos Viļānos pēc mēneša, nopirku ģitāru un vēl visādu pedāļus un citus muzikālus nieciņus. Райский рай. Aptuveni pēc divām nedēļām es atkal sāku strādāt jauniešu darbā pašvaldībā Viļānos un tas turpinājās mēnesi. Cēlos 5 no rīta un gāju tīrīt tirgus placi no vēmekļiem un alus pudelēm, toties atlikusī diena bija brīva. Sapelnīju naudu arī drēbēm un pirmajām krutajām firmas botēm, kuras nonēsāju gadus divus pārlaimīga. No vasaras bija palikušas divas nedēļas, kurās tusēju vai nu ar Viļānu vai nu ar Preiļu draugiem. Iespaidu, smieklu, atmiņu un pieredzes dabūju ar maisu :) Šovasar esmu nodzīvojusi jau gandrīz pusi vasaras dzimtajās mājās un ne reizi neesmu redzējusi māsu gatavojam ēdienu, sauļojamies pagalmā, labprātīgi ēdot ogas dārzā, lasot liepziedus tējai, kaut vai pārnākam pālī no tusiņa. Nē, režīms ir pārāk strikts. Datorspēles + miegs.
Убейте меня. |