| 11:38p |
insomnia
Sīkais jau negaidīs kamēr izgulēšos, bet manī tik fakin daudz enerģijas ieplūst tieši uz nakts pusi. Un rīti ir graujoši. Mani jau pavisam nopietni sāk biedēt tas, ka pamošanās septiņos no rīta sagādā tik lielas mokas. Sajūtas ir tādas it kā mani laistu cauri gaļas maļamajai mašīnai, smērētu uz sienām un tad tādu sakaltušu skribinātu nost. Neesmu es rīta cilvēks un laikam nekad nebūšu. Lūdzu visus dievus, lai sīkais kādreiz arī kļūst par pūci, bet šobrīd izskatās, ka pilnīgi atsities tēvā. Izberzu visus traukus, visas virsmas, lai no rīta elpojas vieglāk.
Tik ilgs laiks ir aizvadīts mājās un tas mani sākt nomākt. Vēl vairāk nomāc doma, ka tas turpināsies vēl tik pat plus sazin cik, kamēr varēšu sākt domāt par kādu darbu, nodarbi. Es tiešām nesaprotu kā jaunās māmiņas, sēžot ar bērniem mājās sāk nodarboties ar biznesu un kaut ko radīt. Kāaaa? Pa kuru laiku, jautāju es, kura uzrakstīja bakalaura darbu ar tikko dzimušu bērnu. Brīnumainā kārtā es to izdarīju, bet pēc trim mēnešiem drukāšanas ar jaundzimušu zīdaini uz rokām biju tuvu nāvei.
Vēl es nesaprotu mājsaimnieces. Mani beidz nost šī amata ātrgaita un bezjēdzība. Katru rītu viss sākas no jauna - kārtošana, mazgāšana, gatavošana, bērna pieskatīšana un kāds ir gala rezultāts vakarā? Pilnīgi nekāds!!! Ēdiens ir apēsts, māja izvandīta un viss kolosālais darbs, kas paveikts pa dienu ir nozudis miglā. Pilnīgākā bezcerība. Esmu tik ļoti pieradusi pie ilgstošiem projektiem, kuri velkas veselu mūžību un procesa laikā ne reizi vien tiek nolādēti, bet iznākumā ir milzīgs gandarījums un kaut cik sajūtams vai SATAUSTĀMS rezultāts, kā piemēram, tiesības vai augstskolas diploms, kursos apgūts amats, projekti u.t.t. А это какой-то пиздец. |