| 7:53p |
Čīkstēšana
Reizēm iezogas tāds smagums un sajūta, ka viss ir slikti. It kā būtu noticis kaut kas drausmīgs, bet šoka dēļ aizmirsts un palikusi tikai tā sajūta, ka kaut kas taču ir noticis, bet tu neatceries kas. Un tādas skumjas liekas dumjas un nepamatotas. Staigāju īgna un nepateicīga. Viss, ko es gribu - pārvākties prom no tās šizofrēniskās šļuhpilsētas, kurā viss šķiet tik sarežģīts un nepārdomāts kopš piedzimis Marks. Nekad nebiju sajūsmā par Rīgu, bet ar bērna piedzimšanu sapratu, ka šī pilsēta ir katastrofa. Kā tādi качевники ar sīko raujamies starp vientuļajām ikdienām lielpilsētā un komandējumiem laukos pie mātes. Skatos seriālu "Roma" un pārāk pārdzīvoju par visu tur notiekošo. Tā notiek vienmēr. Kad seriāls man tiešām patīk, es pieķeros tēliem tā, it kā tie būtu mani tuvākie draugi un mīļākie un jūtu līdzi visam, kas ir paredzēts scenārijā. Jūtu, kā mani krāpj, jūtu, kā mīl un drāž, jūtu, kā mani pamet. Nesaprotu kāpēc viss tik ļoti jālaiž caur sevi. Reizēm jūtos kā siets, kuram šauj cauri. |