|
2. Feb 2005|10:53 |
Kopš vakardienas jūtos kā "izsista no sliedēm"...
Satiku sen, sen neredzētu un nedzirdētu puisi (mēs ar viņu bijām kopā vairāk kā pirms 10g.) Viņa acīs bija tāds maigums mani ieraugot!
Tagad viņam ir bērni un ļoti laba sieviņa kā arī prestižs darbs... bet viņš man teica, ka es esmu viņa skaistākās un laimīgākās atmiņas.
Dīvaini, ne ar vārdu nepārmeta, kādēļ es viņu toreiz pametu. Atvadoties cieši mani apskāva un iečukstēja (ka šādi vēlās pavadīt vecumdienas un nomirt) -> acīs gan bija skumjas un tāda kā sāpe...
Neatstāju viņam savas koordinātes un stipri bija jāsaņemās, lai neiedotu buču uz vaiga.
Bet viņa apskāvienu jutu visu nakti...
:-( |
|