|
18. Jan 2005|12:21 |
Vilks un suns.
Mežs. Aizklīdis tur suns.
To satiek vilciņš kāds.
Tik vilkam ir kā kauli vien un āda,
Suns apaļš, spalva spīd, spēks kaulos — izskats rāda.
To pievārēt un zemē plāt
Kungs vilks gan gribētu labprāt.
«Bet kā ar tādu stiprinieku,»
Viņš spriež, «lai cīņā galā tieku?
Šis kausies nikni, jādomā.»
Te vilkam kaut kas padomā,
Teic rāmi sunim glaimus tā:
— Man tiešām jābrīnās, cik jauks jums izskats ir.
— Suns vilkam laipni atbild:
— Sir,
Tāds pats kā es jūs varat izskatīties,
Šo mežu pametot. Kam jums pa brikšņiem pīties,
Ikviens kur izsalcis kā mazturīgais velns!
Katrs pampars, gnīda — maziņš, melns,
Kam nīkstot jāmirst bada nāvē;
Jo kas gan cits jums tiek? Ja nav ko ēst, tad gavē.
Tā teikt, uz labu laimi viss.
Nāc līdz pie cilvēkiem! Tiks labāks liktenis.
— Kas man tur jādara? — vilks sunim pavaicāja.
— Mests koks ir jāatnes... gandrīz, var teikt, nekas.
Iet līdz, ja rīko medības,
Un glaimot mājniekiem, ij kungam, pat ja rāja,
Prast asti luncināt... Un, kāda būs jums stāja,
Tad tādu algu arī gūt.
Bet kādu? — Paliekas. Var zoss, var baložkauli būt,
— Nemaz jau nerunāt par glāstiem. —
— Vilks atmaidzis no suņa stāstiem,
Nu dzīvi bijušo no sirds viņš nožēlo.
— Kas tas? — viņš sunim mana kaklu noberzto.
— No kā tas? — Nieks! — Kā — nieks?
— Tas te? Nu! Nieka lieta!
Jel sakiet!
— Saites darbs... Būs noberzta šī vieta
— Varbūt no tā... ko redzat kaklā man,
— Tas būs par iemeslu, tā gan.
— Jūs saitē... Kā tad tā? Tad skriet jums neļauj brīvi?
— Vienmēr nav nozīmes, tas netraucē man dzīvi.
— Man nozīmes tik daudz: būt brīvībai par sargu.
Kaut dzīvot varētu vai zelta pilī vien
Un vienos greznumos, šī maksa man par dārgu!
— Prom skriedams, teica vilks, un brīvs viņš skrien...
Vēl šobaltdien. |
|