|
17. Jan 2005|16:02 |
"Kopš esmu lasījusi, ka ar speciāliem aparātiem iespējams pētīt stādu iekšējo dzīvi, vairos noraut rozi vai dāliju, kas liecas man pretim. Biologi - tehniķi pieslēguši augiem elektroniskus impulsu rādītājus un novērojuši, ka tie izraisa citādas atbildes dienā un naktī. Un pavisam neticamais: ja auga tuvumā nogalina trusīti, stāds reaģē ar aprautiem, neregulāriem signāliem mērījumu skalā. Zaru noraujot, mērītāja adata drebējusi. Pēc īsa laika šie impulsi apstājušies. Zars bija miris. Dzīve pulsē stādos, dzīvniekos un mūsos. Universā valdošo harmoniju cilvēks izjauc ar teroru, asiņainiem varas darbiem, skaudību un naidu. Jo klusāki topam, jo vairāk izjūtam ciešas saknes ar Visumu.
Katram organiskam indivīdam sava skaņa. Bet nemitīgais troksnis, mehāniskā mūzika, visur līdzstieptais tranzistors padarījuši cilvēku, kas piedzimis dzirdīgs, fiziski un psihiski puskurlu.
Dr. T. G. N. Singhs, kāda botāniskā institūta šefs, kopš 1950. gada novēro augu reakciju pret skaņām. Viņš konstatējis, ka savvaļas un arī krāšņuma stādi aug ātrāk un kuplāk mūzikas ietekmē nekā kontroles stādi bez mūzikas, bet tajos pašos botāniskajos apstākļos.
Hindu tic, ka pasauli radījis vārds un tonis. Līdzīgi indiešiem, arī latviešiem, zemkopju tautai, stāda izpratne tuva. Atceros pasaku, ko dzirdēju bērnībā:
Nabaga izsalcis ganu zēns iestāda zemē kviešu graudu. Viņš apsēžas uz celma un pūš no vītola zara izgrieztā stabulē. Dziesmu pabeidzis, ierauga, ka kviešu grauds jau uzdīdzis. Priecīgi pārsteigts, viņš spēle otru dziesmu. Nav ilgi jāgaida, kad pie salma sāk rasties vārpa, un pēc trešās dziesmas tā pilna ar nobriedušiem graudiem, ar kuriem ganu zēns apmierina savu izsalkumu." |
|